Lielā diena: iešūpojamies pavasarī

Ariāna Ūle

Pavasaris beidzot klāt, nesdams pirmos dedzīgos pumpurus, skanīgo putnu dziesmu un ieskaujošo siltumu. Tagad, saules ilggaidītā gaismā, ir laiks pamosties. 

Pirms kristietības ierašanās, mūsu senči svinēja šo gaismas pārvaru 3 (vai 4) dienas, lai pilnīgi izteiktu savu milzīgo pateicību, ka Saule ir atgriezusies — tas ir, kad diena beidzot ir kļuvusi lielāka par nakti. Vienīgi Ziemassvētkus svinēja tik ilgi, un abi svētki līdzīgi personificēti: Lieldienas kā māsas, pretim Ziemassvētku brāļiem:

Četras māsas, Lieldieniņas, četri brāļi, Ziemassvētki;

Astoņām dieniņām darām saldu alutiņu.

Saules rita svinību personificēšana piedāvāja iespēju mūsu senčiem savienot kosmisko pasauli ar savu cilvēcisko. Viņi turklāt sagaidīja šos svētku iemiesojumus kā mīļus ciemiņus, kuri vienmēr ieradās ar dāsniem ciemkukuļiem (kā jau visi labi latviešu ciemiņi). Metaforiskās Lieldienu māsas nesa olas, plāceņus, zāles un ziedus — pavasara dāvanas, ko visi pateicīgi saņēma. 

Pavasara saulgriežos, kā visos svētkos saules kalendārā, darbojas īpaša maģija. Lieldienas rītā, mūsu senči modās ar saullēktu un mazgāja savas sejas tekošā ūdenī, kuram šajā rītā bija dziedinošs spēks. Pārnākdami mājā no upes vai strauta, ar pūpola zariem izpēra tos, kuri bija aizgulējušies. Tāpat kā budēļu pēršana Ziemassvētkos, pūpolu pēršana veicināja modrību un veselību. 

Kad visi bija pamodušies, bija laiks brokastīm, vissvarīgākais mielasts Lieldienās. Kaut šīs brokastis nebija visbagātākais mielasts salīdzinot ar citiem svētkiem, Lieldienas galds tika klāts ar īpaši simboliskiem ēdieniem. Starp šķiņķiem un cepešiem piederēja viss apaļais: olas, plāceņi, sieri kā saules simboli. Dainās uzsver to, ka Lieldienu olas ir baltas, sudraba, zelta (olu krāsošana, kā mēs to tagad pazīstam, ir jaunāka tradīcija) un tālāk pierāda olas līdzību saulei kā auglības un dzīvības nesēja. Sākot mielastu, saimniece pirmo olu sadalīja tik daļās, cik cilvēku pie galda, lai visi spētu kopīgi baudīt pirmo kumosu. Lai tikai neaizmirstas sāls — kas Lieldienu olas ēd bez sāls, visu vasaru melos. Un, olas ēdot, ir jānovēro čaumalas atdalīšanās: ja labi nolobās, tad augs labi lini! Bet ar čaumalām jāuzmanās — ja tās nejauši kājām samin, tad tai mājā ļaudis nemierā dzīvos.

Mums noteikti pazīstams ir pilnīga cita tipa nemiers — Lieldienu olu kari, kuros katrs ar savu izvēlēto olu mēģina pārvarēt pārējās. Mūsu senči aizpildīja savas 3 vai 4 dienu svinības ar vairākām rotaļām un spēlēm, starp tām ir arī olu ripināšana. Spēlētāji viens pēc otra ripina savu olu pa dēli, kas ir nolikts slīpi. Ja ola pieskaras jau lejā esošajai, tas ripinātājs savāc abas olas. Tam, kuram beigās ir visvairāk olu, būs laimīgs gads! 


Tradicionālās Lieldienas, kaut šodien plaši nesvinētas salīdzinot ar Jāņiem, tomēr dainās tiek izceltas kā īpaši svētki salīdzinot ar citiem. Mūsu senās dievības arī svinēja ģimenes godus; tautas dziesmu tekstos lasām, ka Lieldienas kopā ar Ziemmassvētkiem ir (ne-kristiešu) Dievam “dārgi laiki,” jo Ziemassvētki ir Dieva piedzimšanas laiks un Lieldienās viņu liek šūpulī:

Ziemassvētki, Lieladiena, tie Dievam lieli svētki:

Ziemassvētkos Dievs piedzima, Lieldienā šūpli kāra. 


Šī svētā izdarība parādās Lieldienu šūpuļu kāršanā, un šūpuļu kustība atdarina dabas novērojamo dzīvību: zāles un labība šūpojas vējā, pat Saule šūpojās pāri debesīm. Piesaucot šādu kustību, mēs vairojam dzīvības un auglības spēku — bez kuriem mūsu zemkopju senči nevarēja iztikt. Līdzīgi Meteņu ragaviņu braukšanai, Lieldienu šūpošanās solīja auglīgu ražu, veselīgus lopus un vispār laimīgu gadu:

Ap Meteni slaiži laižu, lai liniņi gari aug;

Ap Lieldienu šūpojos, lai telītes barojās.

Šūpoļu kāršana turklāt bija goda pienākums, kuru  uzticēja tikai prātīgiem un apzinīgiem cilvēkiem, lai šūpoles būtu drošas un lai tajās ir viegli šupoties. Labākā vieta šūpolēm bija augstā kalnā starp diviem kokiem, lai tās varētu ieraudzīt no lejas (un lai būtu tuvāk Saulei), bet dainas arī piemin šūpolu kāršanu citās vietās:

Spīdi nu, saulīte, ābeļu dārzā,

Tur mūsu bāliņi šūpoles kāra.


Šūpoles, tā pat kā mājas un apģērbus, bija jāizgrezno ar lentēm, prievītēm un ziediem, lai tās būtu gatavas svētkiem. Izgreznotās šūpolēs varēja kāpt ikkatrs; šūpošana bija domāta visiem, jebkādā vecumā. Pēc garās, izolējošās ziemas, šī bija pirmā reize kurā ļaudis varēja satikties ar cilvēkiem ārpus savām ciltīm — šūpošanās piedāvāja īpašu iespēju jauniešiem vienam otru nolūkot… Šupolēs kāpēju apdziedāja (kādreiz asprātīgi!), un tiem, kuri kādu izšūpo, dāvināja olas. Nedrīkstēja šūpoles apturēt, citādāk lini labi neziedēs. Kaut gan sūpošanās ir pārsvarā auglības veicināšanas rituāls, arī ticēja: jo vairāk šūposies, jo mazāk visu gadu nāks miegs, un vasarā odi nekodīs!

Mūsu senči arī vēlējās aizsargāties pret putniem — ļaunuma simbolim, kuri izpostīja laukus, pārnesa slimības un draudēja lopus — ar rituālo putnu dzīšanu. Putnus aizdzina ar lielu troksni un dziedāšanu un no kalna augšas svieda zariņus mežā kliedzot: “Tiš mežā, prom mežā! No mājām ārā!” Ar putnu simbolisko dzīšanu, spēja arī aizdzīt visas raizes un visu nelabo. Bet, lai īpaši aizsargātu vistas no vanagiem, vajadzēja Lieldienu olu čaumalas izbērt caur vīrieša biksēm. Bija arī jānodrošina aizsardzība pret maģiskām radībām: sasienot krūmu zaru stakles sasēja ļauno raganu rīklītes, lai tās nespētu ļaunu runāt vai burt.

Pēc vairāku dienu svinībām, šupošanām un rituāliem, pienāca laiks atvadīties no Lieldienām ar dziesmu, un ļaudis solīja tās atkal mīļi sagaidīt nākamgad. Mūsu senču paražas nepieder senā pagātnē; viņu pamācības un tautas gudrība mums noder arī šodien. Lieldienu atiešana norāda pavasara pārējas perioda noslēgumu — nu gan ir jāķeras pie darba. Nokratām pēdējās nosalušās, sasmakušās enerģijas kripatas, lai atkūstam pilnībā. Kā neskaitāmas sēklas mūsu senču zemē un mūsu skaistās, spilgtās Lieldienu olas, mums ir jāpieņem izšķilšanās… tikai tad spēsim ieaicināt gaismu un ziedēt.

Lielā diena: swinging into spring

 

Spring is finally here, gracing us with the first eager blooms, resonant birdsong, and assuring warmth. In the sun’s returning light, it is time for the year’s awakening. 

Our pre-Christian ancestors celebrated this triumph of light over the course of 3 (or 4, depending on the year) days, to properly express their immense gratitude for the returning sun. Lielā diena, literally “the Great Day” celebrates sunlight finally becoming greater than darkness. The only other holiday to match the lengthy festivities of Lieldienas are Ziemassvētki (the Winter Solstice), and from our folk texts (dainas) we learn that their embodiments in lore are similarly parallel: where Ziemassvētki is personified as the arrival of four brothers, Lieldienas arrives as sisters. Personifying the celebrations allowed our ancestors to form a bridge between the ethereal, cosmic realm that belonged to deities with their own human realm, creating an experience that could be more deeply understood. These collectively imagined personifications always came bearing gifts (as good Latvian guests always do): the Lieldienas sisters brought eggs, breads, grasses, and flowers — figurative signs of spring that everyone happily received.

The time of the Equinox, like all Solar celebrations, is a moment imbued with folk magic. Our ancestors would wake with the sunrise on Lielā diena to wash their faces in a nearby stream, believing the water to be especially healing. When the early risers would return home, they would wake the late sleepers by gently spanking them with pussy willow branches, to guarantee they stay alert and healthy for the rest of the year. 

With everyone awake, it was time to eat. Unlike other seasonal celebrations, the most important meal of Lieldienas was breakfast. And though not the most abundant feast of the year, its elements were particularly symbolic. The table would be filled with round foods — eggs, breads, cheeses — emphasizing the sun’s return. The dainas about Lieldienas mention eggs being golden, silver, and white (dyeing them with onion skins arrived as a later tradition), further demonstrating their symbolism of the sun and a reminder that both the sun and eggs themselves hold the power of new life and fertility. Before everyone indulged, the hostess would divide the first egg into as many pieces as there were guests, so that everyone could share their first bite of the communal meal together. Even at today’s Lieldienas tables, be sure to remember the salt: anyone who eats their eggs without it is bound to tell lies all summer. And, while eating any other eggs, pay special attention to the way the shell peels off — if it peels easily, your linen will grow well this year! But be careful with the shell — if you accidentally trample any pieces, then your household will experience discord throughout the year.

A more playful conflict that many of us have participated in is the ritual of “egg wars,” where we use our chosen egg to fight our way around the table in an attempt to remain unbreakable. Our ancestors filled the days-long celebration with many games and activities, among them olu ripināšana: players take turns rolling their egg down a ramp — if your egg rolls into another egg in its path, you keep both. Whoever pockets the most eggs will have a lucky year!

Traditional Lieldienas, though arguably not as celebrated by modern Latvians to the extent that Jāņi (the Summer Solstice) is, are identified in the dainas as equal in importance to Ziemassvētki because of their significance to our pre-Christian Dievs. Our ancestors mapped their life’s stages onto their solar calendar, and believed that the deities’ symbolic life cycles mirrored their own. According to the dainas, Dievs was born during Ziemassvētki, and with the arrival of Spring, it was time to hang his cradle.

This sacred element was represented in our ancestors’ ritual of constructing a swing for Lieldienas, and the act of swinging replicated the divine signs of life they observed in the motion of the natural world: grasses swaying in the wind, the Sun’s eternal arcing path above them. Even today, by replicating this movement, we can harness this power of nature and its life-force, and invite abundance into our lives. For our agrarian ancestors, this was essential for their livelihoods. Just like the ritual of sledding during Meteņi, swinging during Lieldienas promised a fruitful harvest, healthy livestock, and a lucky year. The task of hanging the swing was therefore an honorable one, a job entrusted to those who could ensure it would swing safely and freely. The ideal spot would have been on top of a hill between two trees (given its proximity to the Sun), but the dainas mention other suitable spots like apple orchards. Just as they decorated their homes and themselves for celebrations, they also adorned the swing with ribbons, prievītes, and blooms. 

Once the swing had been prepared, everyone, regardless of their age, participated. In our ancestors’ days, this first spring gathering was the first opportunity people had to socialize with their larger community after the long, isolating winter. Meeting around the swing provided young people with the chance to seek out any prospective romances to pursue over the coming year. The larger group would sing about the person swinging, sometimes with clever banter, and the person pushing the swing would receive an egg in exchange for their work. It was important to let the swing stop on its own; forcefully stopping it would mean your linen wouldn’t grow well. Even though swinging was primarily a fertility ritual, it was also believed that the more and higher you swing, the less tired you would be that year — and, the fewer mosquitoes would bite you in the summer!

Another creature warded against during Lieldienas were birds, malevolent symbols that ravaged fields, carried diseases, and jeopardized livestock, which was achieved through the ritual of putnu dzīšana – banishing the birds. By causing lots of noise and commotion, and by launching branches into the woods yelling “Out of the house, and into the woods!” — you would not only banish the destructive birds, but also all negativity and anxieties. To specifically keep the hawks from snatching your chickens, you should pour the day’s eggshells through a man’s pant leg. To further ensure a positive year, take pieces of red yarn and tie the forked branches of bushes together — this effectively silences any malicious witches to keep them from cursing you.

After several days of swinging, celebrating, and protecting ourselves from a variety of misfortunes, the time comes to see Lieldienas off with songs, promising them a warm welcome when they return the following spring. These ancient traditions should not be relegated to the distant past; our ancestral wisdom and teachings can still find relevance for us now. The sisters’ departure marks this seasonal transition as complete, and now is the time to get to work. It is time to brush off any lingering stale frigidity and allow ourselves to fully thaw. Like the countless seeds sown in our ancestral land, or our beautiful, bright Lieldienas eggs, we must be willing to crack… only then can we welcome the light and commit to new growth. 

Resursi:

Latviešu gads, gadskārta un godi

Marģers un Māra Grīni (1983)

Latviešu sadzīves tradīcijas un godi 

Diāna Karaša (2010)

Senā gadskārta

Māra Šterna (1998)

Fotogrāfijas: 

Kristīne Putnis, 2019.g. vasaras 2×2 nometnē Kanādā. 

Tālāk skatīt:

https://www.youtube.com/watch?v=-H9VvFLW8CA (Kultūras un tautas mākslas centrs “Ritums”)

https://www.youtube.com/watch?v=abIIP0Pr4oQ
https://www.youtube.com/watch?v=sIh4sEXlNHk

(Folkloras kopa “Laiksne” & Rīgas Kultūras Centrs “Iļģuciems”)

Dāmas, par kurām mēs mācīsim saviem bērniem // Women we will teach our children about

Kad sākām domāt par Sieviešu mēnesi, mēs zinājām, ka mēs gribam rakstīt par latviešu sievietēm, kuras dara vienreizējas lietas. Lai to izdarītu, mums bija jāpaplašina mūsu zināšana par sieviešu tiesībām Latvijā. Variet lasīt par piecām sievietēm, kuras mūs iedvesmoja, no aktivistēm un prezidentes, līdz mūsu iemīļotai GVV skolotājai. 

When we started thinking about Women’s History Month, we knew that we wanted to write about women, who have done inspiring things. To do that, we first had to broaden our knowledge about women’s rights in Latvia. You can read about five women who inspired us, from activists and a president to our beloved GVV teacher. 

_________________________________________

Īna Šulcs 

Īna Šulcs dzīvoja Cesvainē, Latvijā, un mira 2020. Gada 24. maijā. Viņa bija māte un vecmāte. Šulcs kundze bija skolotāja Latvijā, kā arī Garezera Vasaras Vidusskolā.

Garezerā, viņa mācija ar prieku un sajusmu par visiem vēstures tematiem. Lai gan viņa dažreiz izlikās mazliet stingra, visi skolēna zināja, ka viņa tomēr bija ļoti mīļā, un vienkārši darīja to, ko vajadzēja, lai skolēni iemācītos Latvijas vēsturi. Vasaras beigās, kad skolēni rakstīja biļetes, viņa apdrošināja, ka visi bija mierīgi un jutās pašpārliecināti, un pat pamirkšķināja tiem, kuri bija īpāši satraukti. Šulcs kundze iespaidoja savus skolēnus, lai mācīties, labāk saprastu mūsu tautas vēsturi, un tuvināties latvietībai.

Viens Garezera absolvents raksta, ,,Viņa bija nebeidzams zināšanas avots, un mani vienmēr pārsteidza. Jebkurš jautājums, kas man bija, pat ja tas nebija saistīts ar vēsturi, viņai bija gara, izsmalcināta atbilde.” Citi absolventi un skolēni piemina, ka viņa bija neticami veltīta palīdzēšanai skolēniem. Vakaros viņa palika telpās vēli, lai pārskatītu darbus un palīdzēt tiem, kam vajadzēja, un vēl ar vien bija viena no pirmām telpās no rīta, lai turpinātu savu mīlestības darbu.

Īna Šulcs lived in Cesvaine, Latvia and passed away March 24, 2020. She was a mother and grandmother. Šulcs was a teacher in Latvia as well as Garezers summer high school.

In Garezers, she taught with enthusiasm and excitement about all kinds of historical topics. Although sometimes she came off as strict, all students knew that she was extremely kind and was only doing what it took to get us to learn about Latvian history. When students had to take the final history exam, she made sure that everyone was calm and confident, even winking attrimdas gaitas those that were especially worried. Šulcs encouraged her students to study to better understand our Latvian history and further connect us to our Latvian heritage.

One Garezers graduate writes, “She was a never ending source of knowledge and always surprised me. No matter what question I had, even if it had nothing to do with history, she always had a long, sophisticated answer.” Other graduates and students remember that she was incredibly dedicated to helping her students. She would stay in her classroom late most nights going over assignments and helping students. Even so, she was always the first in her classroom the next morning to continue her beloved work.

_________________________________________

Vaira Vīķe-Freiberga

Sestā Latvijas prezidente Vaira Vīķe-Freiberga ir politiķe un profesore. Trimdas gaitas noveda Vīķi-Freibergu uz Kanādu, kur viņa no 1965. gada līdz 1998. gadam nodarbojās kā profesore Monreālas universitātes psiholoģijas katedrā. Pēc atgriešanās Latvijā, viņu ievēlēja prezidenta amatā 1999. gadā. Viņas sasniegumi šajā amatā ieskaita Latvijas uzņemšanu NATO un sieviešu tiesību aizstāvību. Šajā TEDxRiga runā, Vaira Vīķe-Freiberga dalās ar saviem iespaidiem par savu latviešu identitāti, ko viņa salīdzina ar sīpolu. Viņas sekmes akademiskā laukā un prezidentes amatā kā sieviete ir joprojām iespaidīgas latviešiem Latvijā un ārzemēs.  https://www.youtube.com/watch?v=JT26gr3I1Vc

The 6th Latvian president, Vaira Vīķe-Freiberga, is a politician and a profesor. The course of exile brought her to Canada, where she was a profesor from 1965 to 1998 in the Department of Psychology at the University of Montreal. After her return to Latvia, she was elected president in 1999. Her achievements in this position include Latvia’s admission to NATO and womenš rights advocacy. In the following TEDxRiga talk, Vaira Vīķe-Freiberga shares her thoughts about her Latvian identity, which she compares to an onion. Her success as an academic and in her role as a female president continues to inspire Latvians around the world. 

_________________________________________

Inga Gaile

Ingas Gailes stendaps liek cilvēkiem pasmieties, un viņas dzejoļi tik pat viegli liek lasītājiem raudāt. Dokumentālā filma “Latvijas kods” izskaidro kā Latvijā radās sieviešu komēdijas stendaps un tā mērķus. Šī ir platforma, kur sievietes var izteikties par viņu ikdienas sāpēm, sūdzībām, un arī priekiem. Kaut ar daži uztraucās par negatīvu reakciju no publikas, sievietes turpina izmantot šo spēcinošo platformu. 

https://eng.lsm.lv/article/features/features/documentary-records-the-rise-of-womens-stand-up-comedy-in-latvia.a353862/

 Viņas dzeja par feministu tēmām ir tulkota vairākās valodās, ieskaitot angļu, igauņu, vācu, zviedru, lietuviešu, un bengāļu. 2019. gadā Inga Gaile piedalījās ASV Kongresa Bibliotēkas Nacionālajā grāmatu festivālā (Library of Congress National Book Festival), kur viņa runāja par savu dzejas izlasi “30 jautājumi, ko cilvēki neuzdod” (tulkota angļu valodā: “30 Questions People Don’t Ask”). Viņas dzeja, kas izraisa nopietnas domas par dzimuma līdztiesību un viņas pieredzēm, ir atzīta pasaules mērogā. 

Inga Gaile’s stand-up performances make people laugh, and her poems can just as easily make readers cry. Her poetry highlights feminist issues and is translated into several languages, including English, Estonian, German, Swedish, Lithuanian, and Bengali. The documentary “Latvian Code” explains how the women’s standup comedy scene developed in Latvia and its goals. This is a platform, where women can express themselves and discuss daily pains, annoyances, as well as joys. Some worry about the public’s negative reaction to such performances, but women continue to use this empowering space directed by Inga Gaile. 

In 2019, Inga Gaile participated in the Library of Congress National Book festival, where she talked about her poetry collection “30 Questions People Don’t Ask.” Her poetry provokes serious thoughts about gender issues and her experiences, and is recognized worldwide.

_________________________________________

Iveta Ķelle

Iveta Ķelle ir seksuālās veselības asociācijas “Papardes zieds” valdes priekšsēdētāja. “Papardes zieds” ir pilntiesīgs Starptautiskās Ģimenes plānošanas biedrs. “Papardes zieds” īsteno un aizstāv katra cilvēka seksuālās un reproduktīvās tiesības. Ķellei arī ir svarīgs vispār sieviešu tiesības un viņa uzaicināja sievietes pievienoties sieviešu gajienā kad Trumps iestājās prezidenta amatā. Viņa aizstāv cilvēktiesības ikkatram.

Iveta Ķelle is the sexual health association “Papardes zieds” board president. “Papardes zieds” is a full-fledged International Planned Parenthood Federation member. It works to ensure and protect every person’s sexual and reproductive rights. General women’s rights are also really important to Ķelle and she encouraged women to join a women’s march in solidarity to the Women’s March on DC when Trump was inaugurated. She stands for equal rights for everyone. 

_________________________________________

Ivande Kaija (1876.g.-1942.g.)

Ivande Kaija (īstajā vārdā Antonija Lūkina, pirms laulības uzvārdā Meldere-Millere) bija latviešu rakstniece un sieviešu kustības aktīviste. Viņa bija pirmā latviešu rakstniece, kas atklāti apsprieda sieviešu seksualitāti un dzimumtieksmes kā dabisku, nevis grēku. Viņas pirmajā romānā “Iedzimtais grēks” bija dzimumdzīves ētikas apspriešana. Kaija uzsver, ka sievietes ideālam jau no jaunības vajaga būt “par visām lietām iegūt dzīves neatkarību un patstāvību, ka vēlākā dzīvē viņa katrā laikā var brīvi noteikt savu likteni.” Kad viņas vīrs lasīja viņas rokrakstus par šīm tēmām, viņš kaunināja viņu par pornogrāfijas sludināšanu. Viņa arī vērtēja laulību negatīvā gaismā, sakot, ka tā novērsa sievietes uzmanību no viņas neatkarības un brīvības sasniegt savus sapņus. Kaija pamanīja, ka viņas draudzenes, kas neprecējās mīlestības dēļ, ir neticami nelaimīgas un tas viņu saniknoja. Viņa neticēja, ka laulībā dzimis bērns ir apkaunojošs, jo fiziska un emocionāla mīlestība viņai ir svarīgāka nekā laulība.

Kaija bija tuvos draugos ar Raini un Aspaziju. Viņa izvēlējās savu pseidonīmu “Ivande Kaija” staigājot ar Aspaziju kapos, kur pamanīja akmeni, uz kura bija kaija ar salauztiem spārniem. Viņa teica, ka “Tā laikam būšu es.” Kaija piedzima vājdzirdīgi, un, lai arī viņa apprecējās un dzemdēja bērnus, viņa joprojām bija veltīta studijām un devās uz Parīzes Sorbonnas universitāti, kur viņu satrieca, apzinoties, ka viņa nevar dzirdēt nevienu no savām lekcijām. Viņa 1911. gadā rakstīja Aspazijai: “Redziet, es nesadzirdu neviena vārda. To es nesagaidīju, ka man tik slikti būs ar dzirdēšanu… Tagad es pamazām apmierinājos, padodos savam likteņam – urbjos iekšā bibliotēkās.”

Pēc neatkarīgās Latvijas proklamēšanas viņa, izmantodama savas plašās svešvalodu zināšanas, 1919. gadā sāka strādāt Ārlietu ministrijas Informācijas nodaļā par franču preses reportieri, bet viņa tika publicēta “Latvijas Sargs,” mudinot sievietes dibināt “Zelta fondu” un ziedot savas vērtslietas, lai atbalstītu Latvijas cīņu par brīvība. Viņa arī rakstīja par politiskajiem procesiem, brīvības cīņu pēdējiem zīmīgajiem notikumiem, kā arī akadēmiskajām un nacionālajām mākslas problēmām. Viņa bija tik ārkārtīgi veltīta savam darbam, ka, kad viņai bija 44 gadi, Kaija cieta no insulta. Viņa pilnībā zaudēja spēju dzirdēt un runāt un labajā pusē bija daļēji paralizēta. Viņa sazinājās ar piezīmju rakstīšanu ar kreiso roku. Rainis un viņa bieži sēdēja viens otram pretī un sazinājās šādi.

She was the first Latvian writer to openly discuss female sexuality and sex drives as natural rather than an unnatural sin. Her main focus in her first novel “Original Sin” was discussing the ethics of sex life. Kaija says that a woman’s youth should emphasize that life’s purpose is of “all things to gain independence and autonomy, so, later in life, she is free to determine her own destiny at any time.” When her husband read her manuscripts about these topics, he shamed her for essentially publishing pornography. She also viewed marriage in a negative light, saying that it distracted a woman from her independence and freedom to achieve her dreams. Kaija noticed that her friends who did not marry for love were incredibly unhappy and that angered her. She did not believe that a child born of wedlock was shameful because physical and emotional love was more important to her than the act of marriage. 

Kaija was close friends with Rainis and Aspazija. She actually chose her pseudonym “Ivande Kaija” while walking with Aspazija in a cemetery where she noticed a stone with a seagull with broken wings on it. She said “that will probably be me.” Kaija was born hard of hearing and, while she did end up getting married and having children, she remained dedicated to her studies and travelled to Sorbonne University Paris where she was devastated to realize she could not hear any of her lectures. She wrote to Aspazija in 1911, “See, I could not hear a single word. I wasn’t expecting my hearing to be so bad. Now, I am slowly realizing that my fate is to be sealed away in a library.”

In 1919, she started working in the Information Division of the Ministry of Foreign Affairs as a French press reporter, but she was published in “Latvijas Sargs” encouraging women to establish the “Gold Fund” and donate their valuables to support the Latvian fight for freedom. She also wrote about political processes, the last significant events of the struggle for freedom, as well as academic and national art problems. She was so extremely dedicated to her work that when she was 44, Kaija suffered from a stroke. She completely lost the ability to hear and speak and was semi-paralyzed on her right side. She would communicate writing notes with her left hand. Rainis and her would often sit across from each other and communicate this way.

TORONTO MĀKSLAS PASAKUMS: JIMŠ (ŠMIJ) 2021 // TORONTO’S ART EVENT IN 2021

Autore: Diāna Atvara

Toronto ikgadējā latviešu mākslas nedēļas nogale “Šī Māksla Ir Jauna” šogad izskatījās nedaudz savādāka, jo Covid-19 pandēmija turpina ierobežot klātienes pulcēšanos. Organizatori nolēma pārdēvēt šī gada virtuālo pasākumu no “ŠMIJ” uz “JIMŠ,” nosaucot to par “atmugurisku ŠMIJ par atmugurisku gadu.” Par spīti formāta maiņām, ŠMIJ bija tikpat dzīvespriecīgs kā jebkad un lepojās, iespējams, ar vislielāko mākslas darbu skaitu pēdējā laikā.

Kopš 1973. gada Latviešu Nacionālā Jaunatnes Apvienība Kanādā (LNJAK) katru gadu rīko mākslas izstādi. ŠMIJ ir mākslas vitrīna, ko veidojuši pasaules latviešu jaunieši – it īpaši Kanādas un Amerikas latvieši vecumā no 14 līdz 35 gadiem. Parasti desmitiem Latvijas mākslinieku un mākslas cienītāju marta vidū dodas uz Toronto uz nedēļas nogali, kas ir pilna ar semināriem, saviesīgiem pasākumiem, pilsētas izpēti, tematiskām ballītēm un, protams, īrētu galerijas telpu, kas piepildīta ar jauniem mākslas darbiem visās formās, izmēros un formātos.

Toronto’s annual Latvian Art weekend “Šī Māksla ir Jauna” looked a bit different this year, since the ongoing Covid-19 pandemic continues to restrict in-person gatherings. The organizers decided to retitle this year’s (now virtual) event from “SMIJ” to “JIMS,” calling it “a backwards ŠMIJ for a backwards year.” Despite the format change, SMIJ was as lively as ever and boasted perhaps the largest number of art submissions in recent history.

Hosted annually since 1973 by the Latvian National Youth Association of Canada (LNJAK), ŠMIJ is a showcase of art created by young Latvians from all over the world – particularly Canadian- and American-Latvians between the ages of 14-35. Typically, dozens of Latvian artists and fans of art will flock to Toronto for a weekend in mid-March that is filled with seminars, social events, city exploration, themed parties, and, of course, a rented gallery space filled with new art pieces in all shapes, sizes, and formats. 

MĀKSLA // THE ART

2021. gada JIMŠ mākslas izstāde bija virtuāla izrāde: LNJAK pārveidoja savu mājaslapu, lai skaisti demonstrētu mākslas darbu pieteikumu rekordskaitu šogad no māksliniekiem visā pasaulē. Starp 43 māksliniekiem bija ALJA biedri Aleksis Vizulis, Diāna Atvara, Džūlija Kiusals, Madelēna Miniata un Zinta Putene, un nedēļas pasākumos piedalījās daudzi citi ALJA biedri un draugi.

Galeriju var atrast pie http://lnjak.com/  un pieejama vismaz nākamās vairākas nedēļas. Paskaties!

The 2021 JIMŠ art show was a virtual spectacle: LNJAK transformed their entire website to beautifully showcase the record-breaking number of art submissions this year from artists all over the world. ALJA members Aleksis Vizulis, Diāna Atvara, Džūlija Kiusals, Madelēna Miniata, and Zinta Putene were among the 43 featured artists, and numerous other members and friends of ALJA joined in on the week’s events.

The gallery is available at http://lnjak.com/ for at least the next several weeks. Check it out!

Bilde Augšā: kolāža no dažiem ALJA-member gabaliem, kas ir šīs izstādes daļa // a collage of some of the ALJA-member pieces that are a part of this exhibition – Top left: Džūlija Kiusals’ drawing, Top Right: Diāna Atvara’s knitting, Center: Zinta Putene’s painting, Bottom left: Madelena Minata’s drawing, and bottom right Aleksis Vizulis’ photography.

PASĀKUMI // EVENTS

Šogad ŠMIJ tradicionālais sķērslu gājiens notika izmantojot aplikāciju nedēļas-garā “Zosu Gājiena” stilā, kuras laikā 58 dalībnieki kopā ar savām komandām devās iesniegt foto un video dokumentāciju tādiem uzvedumiem kā “Fish a fish,” “Teach me how to ŠMIJ,” “JIMŠ – Do Something Backwards” un “A Little Bit of Baltic.” Komanda “Zosu Bébés” vinēja ar 92 bildēm un 37,475 punktiem!

ŠMIJ laimīgās stundas un balles vietā, piektdienas vakarā bija virtuālās galerijas atklāšana, kam sekoja saviesīga/spēļu nakts ”Satikšanās,” ko rīkoja LNJAK vadība un bārmenis Māris Zariņš.

Sestdien notika semināri, kuros bija meistarklase cupcake-cepšanā un dekorēšanā, ko veica pavāre Anna Inveisa, un Austras Jerumanes grafikas demonstrācija.

This year, ŠMIJ’s traditional scavenger hunt took the form of an app-based week long “Goose Chase,” during which 58 participants scrambled with their teams to submit photo and video documentation for prompts like “Fish a fish,” “Teach me how to ŠMIJ,” “JIMŠ – Do something Backwards,” and “A Little Bit of Baltic.” The team “Zosu Bébés” won with 92 image submissions and 37,475 points!

In place of ŠMIJ’s happy hours and parties, Friday night included a virtual gallery opening followed by a social/game night Šatikšanas” hosted by LNJAK leadership and barmaster Māris Zariņš.

Seminars on Saturday took the form of webinars including a masterclass in cupcake baking and decorating by professional pastry chef Anna Inveiss, and video demonstration of Austra Jerumane’s printmaking process. 

Bildes: snapshots from “Satikšanās” mixology and Anna Inveiss’ cupcake seminar.

KO TĀLĀK? // WHAT’S NEXT?

Papildus lielo pasākumu rīkošanai kā JIMŠ šajos Covid laikos, LNJAK aicina ikvienu, kas ir ieinteresēts pievienoties virtuālām laimīgām stundām – “Satikšanās” – katra mēneša trešā cetrutdienā. ALJA biedri tiek īpaši mudināti piedalīties šajās sarunās, lai labāk iepazīties ar mūsu Kanādas draugiem, izmantojot spēles un sarunas!

Ja vēlaties saņemt informāciju par LNJAK pasākumiem, varat sekot https://www.facebook.com/lnjak  un Instagram @lnjak !

ARĪ, ja tev patīk latviešu māksla, tad noteikti iepazīstieties ar ALJA pusgada publikāciju “Vēja Zvani” http://alja.org/vja-zvans , un gatavojieties virtuālam pasākumam, kas tiks pievienots nākamā izdevuma publikācijai 2021. gada pavasarī!

In addition to hosting large events like JIMŠ during these Covid times, LNJAK welcomes anyone interested to join them for virtual happy hours – called “Satikšanas” – every 3rd Thursday of the month. ALJA members are especially encouraged to join in on these to get to know our Canadian counterparts better through games & conversations!

If you would like to stay notified of LNJAK’s future events, you can follow them at https://www.facebook.com/lnjak and on Instagram @lnjak !

AND, if you like Latvian art, be sure to check out ALJA’s semi-annual publication Vēja Zvani at http://alja.org/vja-zvans , and stay tuned for a virtual event to accompany the next issue’s publication later this spring!

_____________________________________________

Personiska Piezīme // Author’s note

Kā kārtēja un iepriekšēja ŠMIJ māksliniece un ilggadēja fane šajā pasākumā un Torontos latviešu sabiedrībā, man bija liels prieks par iespēju šogad piedalīties. Ir grūti aizstāt šīs tradīcijas tiešsaistē, bet LNJAK valde veica lielisku darbu, lai organizētu šo pasākumu un saglabātu ŠMIJ garu. Man paveicās, ka aizbraucu uz Toronto uz šo pasākumu 2016. un 2017. gadā, un varu galvot par to, cik īpašs un iedvesmojošs ir pavadīt laiku ar tik talantīgiem latviešu jauniešiem.

Kā viena no jūsu ALJA Pasākumu & Kultūras Nozares Vadītājām,  mani īpaši iedvesmo tas, ka virtuāliem notikumiem ir iespējas pulcēt latviešus no visas pasaules, kuri citādi, varbūt nespētu ceļot uz šādiem pasākumiem. Mēs  – kā ALJA valde – ceram tuvā nākotnē sniegt jums līdzīgu bagātu pieredzi tiešsaistē!

A personal note: as a current and previous ŠMIJ artist and longtime fan of this event and the Toronto Latvian Community in general, it was a true joy to be able to participate this year. It is tough to replace these in-person traditions, but the LNJAK board did a great job of organizing this event and keeping the SMIJ spirit alive. I was lucky enough to travel to Toronto for this event in 2016 and 2017, and can vouch for how special and inspiring it is to gather with such a vibrant group of talented young Latvians. 

As one of your ALJA Cultural/Events directors, I am especially inspired by the opportunities that virtual events have to bring together Latvians from all over the world who otherwise may not have been able to travel for experiences like this. We hope – as ALJA’s leadership – to bring similarly enriching online experiences to you in the near future!

-DA

Savvaļas ugunsgrēki (Wildland Fire)

Autors: Kristīna Vītoliņa

Savvaļas ugunsgrēki, ugunsgrēku ekoloģija, un meža saimniecība ir tikpat apstrīdami temati kā vispārējā klimatu krīze. Šie temati man bija galīgi sveši pirms es pārvācos no Tennessee uz rietumu ASV, kur savvaļas ugunsgrēki paliek arvien lielāki un notiek arvien biežāk katru gadu. Šis apraksts nespēs iztirzāt minētos tematus pilnībā, bet piedāvās īsu vēsturi par ASV ugunsdzēsējiem un unikālu perspektīvu no viena pašreizējā ugunsdzēsēja Kalifornijā. Raksta beigās esmu pievienojusi dažus informācijas avotus, bet stingri iesaku jums tālāk pētīt resursus, ja jums interesē zemes ugunsgrēki, ugunsgrēku ekoloģija, un meža saimniecība. 

Zemes ugunsgrēks tipiski ir ugunsgrēks, kas aizdegās zibeņu dēļ, bet mūsdienās redzam zemes ugungrēkus, kuri iesākās cilvēku dēļ. Kaut gan, zemes ugungrēki nav jauna parādība, fosilijas pierāda uguņu iedegumus senās ogļu gultnēs (pirms 359.2-299 miljoniem gadu). Ugunsdzēšanas grupas, kā mēs tās tagad pazīstam, tika dibinātas Bostonā 17. gadsimtā, bet šīs grupas bija spesifiski domātas strukturālo ugunsgrēku dzēšanai. 1886. gadā, Kapteins Moses Harris no Amerikas kavalērijas, iestājās kā komandieris Yellowstone nacionālā parkā. Kavalērijai bija uzdots sargāt un pārvaldīt parku. Dažu dienu laikā, karavīriem bija jāsāka cīnīties pret zemes ugunsgrēkiem un turklāt kļuva par pirmiem atalgotiem zemes ugunsdzēsējiem.

Strādājot Yellowstone parkā, esmu iepazinusies ar dažādiem cilvēkiem, kuri strādā vairākos interasantos amatos. Starp tiem ir Colin Roth, kuru es satiku 2018. gada ziemā, savvaļas avārijas (Wilderness Emergency Technician) apmācību kursā. Colins ir zemes ugunsdzēsējs ASV mežsaimniecības dienestā (United States Forest Service) Kalifornijas štatā. Viņš tagad strādā helikopteru komandā bet ir arī strādājis kā frontes līnijas ugunsdzēsējs (handcrew firefighter) un ugunsdzēsības mašīnu komandā. Colins uzauga Yosemite nacionālajā parkā un seko tēva pēdās kā federāls ugunsdzēsējs. Colins paskaidro ko nozīmē būt zemes ugunsdzēsējam: 

Zemes ugunsdzēsēja darbs ir ļoti atšķirīgs no ‘parastām’ ugunsdzēsēja atbildībām. Mūsu komandas parasti neizsauc medicīniskos gadījumos, satiksmes avārijās, gāzes izplūdēs, jeb strukturālos ugunsgrēkos. Mēs esam augsti kvalificēti profesionāli kam vienīgais mērķis ir apturēt ugunsgrēkus, kas deg mežos, laukos, jebkurā dabas vidē– un mēs to ļoti labi darām. 

ASV valsts zemes ugunsdzēsības sistēma (US Federal Wildland Firefighter System) ir vislielākā visā pasaulē. Sadalam zemes ugunsgrēkus divās kategorijās, un tās nosaka mūsu uzdevumus un ko mēs varam sagaidīt ar sākotnēju uzbrukumu, (Initial Attack) un ‘Extended Attack’ ugunsgrēku. Initial Attack ugunsgrēki ir ugunsgrēki, kas ir diezgan jauni (tie tikai vienu dienu vai pat īsāk deg). Šādi uzdevumi ir ātri, dinamiski, un daudz resursi ir vajadzīgi. Personīgi, man vislabāk patīk strādāt tādos ugunsgrēkos, jo ir ātri jāreaktē, ir ātri jādomā, un tev ir jābūt fiziski gatavam garas stundas nostrādāt kāpot kalnos un ielējās. Pagarinātos uzbrukumos (Extended Attack), ‘kampaņu ugunsgrēki’ var degt dažas nedēļas, vai pat dažus mēnešus. Šiem ugunsgrēkiem vajag milzīgu, koordinētu centienu ar simtiem ugunsdzēsējiem no visas Amerikas. Kampaņu ugunsgrēkiem ir lēnāks temps, jo ir jāplāno lielāki operatīvi mērķi. Jaunākos ugunsgrēkos, parasti esi tieši pie liesmām, bet kampaņas ugunsgrēkos, vari būt jūdzes no liesmām gatavojot un sargājot savu rajonu.

Toties, mūsu komandas struktūrs ir ļoti līdzīgs ‘parastiem’ ugunsdzēsējiem (ar komunikācijas centriem, bataljonas priekšniekiem, kapteiniem, utt.). Federālie zemes ugunsdzēsēji skaitās kā ‘valsts resursi’; tas nozīme, ka mūs var izsaukt jebkādā brīdī, jebkur Amerikā vai nomaļas teritorijās, lai palīdzētu izdzēst ugunsgrēkus. Es patiesi nezinu, kur es būšu dienas beigās. Nav nedzirdēts, ka Kalifornijas zemes ugunsdzēsēji tiek izsaukti uz ugunsgrēkiem Idaho, Kolorādo, Montana, vai citos štatos. Tomēr, pēdējos gados, zemes ugunsgrēki Kalifornijā ir bijuši lieli un prasīgi. 

Zemes ugunsdzēsējiem ir unikāls dzīvesveids, un viņu darbs pieprasa garas stundas un bieži vien ir šausmīgi nogurdinošs gan fiziski, gan garīgi. Kolins paskaidro, ka normāla darba diena aktīvā ugunsgrēkā “iesākās 6os norīt. Katram ir savs rīta uzdevums ‘uguns nometnē’: dažiem ir jāsagatavo darbarīki, dažiem ir jāsaliek šīs dienas ēdiens un ūdens, un dažiem ir jāpiedalās instruktāžā, lai iegūtu jaunāko informāciju no tiem, kas nostrādāja naktsmaiņu. 

Mēs parasti strādājam no pulksten 0800 līdz 1800. Katra diena ir citādāka. Kādreiz mēs novietojam jūdzes garu šļūtenes,citreiz griežam kokus un veģetāciju, lai ugunsgrēku izplatību apturēt. Mēs pārbaudam ugunsgrēku kustību, un nodrošinam, ka uguns nav pārlecis mūsu izveidoto robežu un izveidojusi ‘ugunsbīstamības rajonu’ (hot spot). Mēs izmantojam  helikopterus un ūdenstvertnu-lidmašīnas, lai nomestu ūdeni un uguns palēninātāju. Dažreiz mēs tīšām aizdedzinam augus un veģitāciju ļoti izplānotā un saskaņotā veidā, lai novērstu ugunsgrēku no tā ceļa. Citreiz, mums ir uzdots aizstāvēt mājas vai citas ēkas. Katra darba maiņa, ugunsgrēks, un sezona ir atšķirīga no pēdējās, un šī dažādība pataisa manu darbu interesantu. 

Kad vakarā atgriežamies nometnē, mūsu prioritāte ir paēst vakariņas. Ja esam laimējuši mobīlo signālu mūsu nometnē, tad varam sazvanīt mūsu ģimenes un draugus. Tad ir laiks izgulēties, un norīt visu atkārtot. Parastais uzdevums ilgst 14 dienas. Pēc 14 nostrādātām dienām, mēs atgriežamies ugunsdzēsēju depo, un mums atļauj divas brīvdienas. Toties, 2020. gada uguņu sezona nebija normāla. Kopā ar savu komandu, mēs cīnījāmies ar vienu ugunsgrēku Kalifornijā 65 dienas ar tikai dažām brīvdienām.

Savvaļas ugunsdzēsējam nav viegla vai ērta dzīvošana; mēs guļam uz zemes, un dušas un tīra veļa ir reti dārgumi. Strādāt 14 dienas ir pietiekami grūti, bet strādāt vēl ilgāk var garīgi un fiziski ietekmēt cilvēku. Ir grūti tik ilgi strādāt. Mēs bijām ļoti sajūsmināti atgriezties mājās pie saviem mīļajiem un ‘normālas dzīves’ pēc 65 dienām. 

Aizsardzība pret savvaļas ugunsgrēkiem ir daudz svarīgāk šodien nekā tā ir bijusi pagātnē, jo pasaules iedzīvotāju skaits ir eksponenciāli audzis, un cilvēki tagad dzīvo vietās kur savvaļas ugunsgrēki bieži deg. Līdz ar to, uguns ekoloģija un izpratne par to, kā aizstāvēt mūsu vidi ir ļoti svarīgas. Kaut gan, ugunsgrēki nav vienmēr apdraudoši vai kaitīgi dabai. Uguns ir svarīga un nepieciešama daļa no ekosistēmas. Kolins paskaidro:

“Savvaļas ugunsgrēki ir dabiski un notika sen pirms cilvēku eksistences. Mežiem un pļavām VAJAG degt, lai tie būtu veselīgi. Zemas intensitātes savvaļas ugunsgrēki sadedzina to, kas ir viegli uzliesmojošs zemes virsū (priežu/eglu skujas, beigti koki, utml.). Kad beigtā veģetācija sadeg, tas atļauj jauniem augiem ieņemt vairāk ūdeni un gaismu. Uguns arī atdod zemei  uzturvielas. Daudz augu sugas ir attīstījušās paļaujoties uz uguni. Piemēram, daudzveidu čiekuri tikai atverās un palaiž sēklas ar uguns siltumu. No mežsaimniecības viedokļa, noteiktie ugunsgrēki ir nepieciešami, jo veselīgiem mežiem vajag periodiski degt. Ar noteiktiem ugunsgrēkiem, ugunsdzēsējiem ir iespēja kontrolēt uguņu spēku, lai visefektīgāk palīdzēt ekosistēmai.

Nav noslēpums, ka savvaļas ugunsgrēki ir intensīvāki un bīstamāki pēdējos gados nekā tie ir jebkad bijuši. Vairāki faktori šo īstenību ir ietekmējuši, bet pārmērīgi no tiem ir klimatu pārmaiņasmaiņas. Uguņu sezonas mūsdienās ir siltākas un sausākas, kas rada izkaltušus kokus un zāles–viss var ļoti viegli un pēkšņi aizdegties. Šeit, kur es strādāju, mitruma saturs decembrī ir uzskatāms kā “kritiski sauss” salīdzinot ar ‘normālu’ augustu. Uguņu intensitāte arī  aug finansējumu dēļ; mums vienkārši nepietiek budžets, lai izpildītu noteikto dedzināšanas projektus. Beigtie koki tad sakrājās, un rada saucamo ‘sērkociņu kastes’ efektu (tinder box effect). Šo iemesļu dēļ  mēs redzam tik neparastu un nepiedzīvotu uguņu uzvedību. Uguns parasti lēni kustās gar zemi, bet mēs tagad redzam lielas liesmas, kādreiz 200 pēdu garas, kas ļoti ātri kustās. 

Cilvēce būtiski ietekmē cik nāvīgi un smagi savvaļas ugunsgrēki ir kļuvuši. Neatiecīgi uz tavām domām par cilvēku ieraisītām klimata maiņām, ir vienkāršs fakts, ka cilvēku darbība ir ietekmējusi savvaļas ugunsgrēkus. Es pats esmu šo piedzīvojis. 2020. gada uguņu sezonā sadega visvairāk zemes akri kopš 1910. gada. Mūsu uzvešanās un darbības ir izraisījušas siltākas un sausākas vasaras, kas rada lielākus un distruktīvākus savvaļas ugunsgrēkus. Īpaši ASV rietumos, augstākas temperatūras un lietus trūkums izraisa sausumu; mitrums izgaro no zemes un augiem, un tie viegli kļūst par spridzekļiem. Savvaļas ugunsgrēki tad aug nekontrolējama tempā. Vissvarīgākā lieta, ko es citiem varu pamācīt, ir, ka cilvēku dēļ savvaļas ugunsgrēki paliek arvien sliktāki katru sezonu.  

Savvaļas ugunsdzēsības darbs ir grūts un neatlaidīgs, un tas pieprasa īpaši uzticīgus strādniekus.  Ar visām neērtībām un grūtībām, Kolins tomēr ir dedzīgs par darbu, kas iesākās kā eksperiments:

Es strādāju kā būvnieks pēc augstskolas, un nebiju laimīgs. Es zināju, ka man vajadzēja kaut kādu dzīves pārmaiņu, bet nezināju, ko darīt. Mans tēvs ir bijis valsts ugunsdzēsējs 35 gadus, un ieteica to pamēģināt vienu sezonu. Es pieteicos un piekritu nostrādāt tikai 6 menēšus, domājot, ka varēšu citu darbu atrasts, ja man ugunsdzēsība nepatīk. Man jau pēc pirmās nedēļas šis darbs kļuva par sirdslietu. 

Un, neskatoties uz šīs jomas raksturīgiem riskiem un bīstamībām, savvaļas ugunsdzēsība piedāva diezgan unikālus un neaizmirstamus piedzīvojumus: 

Dažreiz, visneaizmirstamākie momenti ugunsdzēsējiem nav pat saistīti ar ugunsdzēšanu. Es vienreiz strādāju nakts maiņā Yosemite nacionālajā parkā, un tajā vakarā bija visskaistāka meteoru plūsma, ko jebkad esmu redzējis. Gulēju uz ugunsdzēsības mašīnas jumta un jutos tik laimīgs. 

Savvaļas ugunsdzēsība ir grūts darbs, kam ir vajadzīgs niansētas prasmes un īpaša kompetence. Šis darbs ir absolūti kritisks mežsaimniecībai, it sevišķi ar to, ka ugunsgrēki paliek arvien bīstamāki katru gadu. Kā parka uzraugs, kurš nodrošina parka apmeklētāju drošību, esmu ļoti pateicīga ugunsdzēsējiem, kuri uzdod ikdienas ērtības un ir ar mieru saskarties ar briesmām, lai sargāt mūs un mūsu iemīļoto dabu. 

Wildland fire, fire ecology, and forest management all seem to be as highly controversial as climate change itself. All of this was completely foreign to me before I moved from Tennessee to the western US, where wildfires are increasing in size and magnitude every single year. This article will by no means be a complete guide into understanding wildland fire, but my hope is to expose you to some new perspectives and information. I’ve referenced some resources about wildfires and their effects here, but I encourage you to do some additional research on your own if the topic interests you. 

Historically, lightning has been the cause of most wildfires, though the modern age has seen an increase in “wildfires” that have a human ignition source. Wildfires are not a new phenomenon, however; we have fossil evidence of fire in coal beds of the Carboniferous period (359.2 – 299 million years ago).1 The fire service saw its beginnings in Boston, MA in the 1600’s, but this was in a structural fire fighting posture. In 1886, Captain Moses Harris from Troop M of the 1st United States cavalry took over command of Yellowstone National Park, where his cavalry was tasked with managing the administration and protection of the park. Within days of their arrival, the soldiers had to begin fighting wildfires, becoming the first wildland firefighters to be paid for their service. 2

Working at Yellowstone, I have met many different people in many different lines of work, and among them is Colin Roth. Colin and I met at a Wilderness Emergency Medical Technician training in Lander, Wyoming in the winter of 2018. Colin is a wildland firefighter for the United States Forest Service based out of California. He is currently working for a fire attack helicopter crew, but has also served on fire hand crews and wildland fire engines. Colin was born and raised in Yosemite National Park and is following in his father’s footsteps as a federal wildland firefighter. I asked Colin to explain what it means to be a wildland firefighter: 

“The job of a federal wildland firefighter is not like the job of a normal “firefighter”. We don’t (usually) respond to medical aids, traffic collisions, gas leaks, or house fires. We’re highly skilled and trained personnel that have one mission- contain fires burning in forests, grasslands, and everything in between, and we’re quite good at it. The US Federal Wildland Firefighter System is the biggest firefighting agency in the entire world. There are two types of wildfires we respond to: Initial Attack and Extended Attack fires. Initial Attack fires are wildfires in the early stages (24 hours or younger). These are fast paced, dynamic, and require all-hands-on-deck. Personally, these are my favorite types of fires as they require a fast response, quick decision making, and test the limits of your physical fitness. Extended Attack fires, or “Campaign Fires” can last anywhere from a few weeks to a few months. These fires require a massive coordinated effort from upwards of hundreds of firefighters from all around the US. The pace is a bit slower as Extended Attack fires require more time to plan for larger operational objectives. With Initial Attack fires, you’re often right against the flames fighting fire. With Extended Attack fires, you could be miles away preparing an area for the fire’s impending progression.

However, just like a normal “firefighter” we have a similar structural system (dispatch centers, battalion chiefs, captains, etc). Federal wildland firefighters are a “national resource” meaning we can respond anywhere in the United States and outlying territories to aid in wildfire suppression at any given time. I truly do not know where I’m going to end up at the end of the day when I go to work. It’s not uncommon for crews in California to respond to fires in Idaho, Colorado, Montana, etc. However, as of late, the fires in California keep us quite busy. 

Wildland firefighters live a very unique lifestyle, working long shifts that are extremely demanding both mentally and physically. Colin explains that a normal day shift for an active fire “ usually starts around 6am. First thing in the morning at fire camp everyone on the crew has a different morning chore. Some prep equipment for the day, some get food and water for the crew, some attend intelligence and fire behavior briefings to see our mission for the day and catch up on any notable events from the night shift.

We’re usually out on the fire line from 8am-6pm. Every day on the line is different. We could be putting in miles of hose line, cutting the fireline with chainsaws and an assortment of shovel-like tools to remove vegetation from the fire’s path. We could be patrolling the fireline for any hotspots that could jump out of the fire area. We could be working with helicopters and tanker planes to drop water and fire retardant. We could be purposefully lighting fires in a coordinated effort to remove vegetation in front of a fire’s path. We could be defending structures or ranches. When we get back in camp at night, our priority is dinner. If you’re lucky enough to have cell service, you might chat on the phone with loved ones. Then we try to get some sleep, then wake up and do it all over again, and again, and again. 

Every shift, fire, and season is completely different from the last. The variety is what keeps the job exciting.

A “normal” fire assignment is 14 consecutive shifts. After our 14, we return to our station and take 2 days off and get ready for the next fire. Having said that, there was nothing normal about the 2020 fire season. This season, my crew was attached to a single fire in CA for 65 days. Every once in a while we would get a day off, but for over 2 months, we were on one single fire.

It’s a pretty uncomfortable lifestyle. You sleep on the ground, and showers and laundry are a rare commodity. 14 days is hard enough, but a fire assignment of that length can really start to wear on you mentally and physically. It can be tough to keep your head and body in the game for that long. We were excited to finally return to our station, loved ones, and life as “normal” after 65 days.”

As humans have expanded across the globe and evolved throughout time, fire protection has become an increasing necessity. As communities develop into the wildland urban interface, (any area where human-made structures exist within an area prone to wildfire) fire ecology and awareness of defensible space has become more and more important. This, however, does not mean that fire should be regarded as a purely destructive force. Colin explains that

“Wildfires are completely natural and have been happening longer than humans have been around. Forests and grasslands NEED to burn to be healthy. Low intensity fires remove the build-up of dead fuel on the ground (think pine needles, sticks, and dead trees). This allows young plants to receive more water and sunlight to grow. Fires also return key nutrients back to the soil for healthy plant growth. Many species have evolved to be dependent on fires. For example, pine cones from many species require the heat from fire to open the cone to release seeds. This is why prescribed burns are so necessary from a forestry viewpoint. A well-managed, healthy forest requires periodic burning from low intensity fires. With prescribed burns, firefighters can control the intensity of the fire to meet these objectives.

The extreme wildfires of recent years are a result of multiple factors: “Most notably, climate change is trending fire seasons to be much more hot and dry, which results in trees, brush, and grass being exceptionally dry and susceptible to fire. Currently  [in my assigned] forest, the moisture content of the brush in December is what we would consider “Critically Dry” for a normal August. Fire severity is also increasing due to restricted funds. We simply do not have enough money to complete prescribed burning projects during the winter months, leading to an accumulation of dead fuel and the “tinder box” effect. Couple these two factors together and we’re seeing unprecedented fire behavior. Instead of slow moving fires confined to the ground, we’re seeing walls of fire up to 200 feet high moving miles in a matter of minutes.

Humans are directly causing wildfires to become more deadly and severe. Regardless of your opinion on human-caused climate change, it is quite simply a fact that the actions of humans over time have caused wildfires to become explosive. I have literally seen this first-hand. The 2020 fire season saw the most acres burned since 1910. Our actions over time have caused summers to be hotter and drier, resulting in larger and more destructive wildfires. Rising temperatures have caused widespread droughts in the West, resulting in the little amount of moisture in the soil and plants to evaporate, leaving fuels super-explosive, making fires grow at an uncontrollable rate. The most important thing I would like for you to know about wildfires, is that we are making them worse every season.”

The work of wildland firefighting is arduous and taxing, and requires dedicated personnel. Despite its discomforts and rigorous demands, Colin is extremely passionate about a job that first started as an experiment:

I was working heavy construction after graduating college and I was pretty unhappy. My dad has been a federal firefighter for over 35 years and suggested I just give it a try for a fire-season. I told myself that I would give it a shot for 6 months, and if it wasn’t for me, I’d try something else. After the first week of the season, I was hooked and loved every second of it.

And, despite the job’s hazards and risks, working intimately with our country’s forests and parks can provide some pretty memorable experiences:

Sometimes the most memorable parts of fires aren’t really related to fighting fire at all. One memorable experience was working a night shift on a fire in Yosemite National Park. That night was the most amazing meteor shower I have ever seen in my life. I remember laying on top of the fire engine at about 3 AM just watching countless shooting stars feeling so lucky. 

Wildland firefighting is a difficult job that requires a nuanced skill-set and expertise, and an indispensable piece of the forestry picture as these fires become more dangerous with each season. As a Park Ranger protecting a park’s visitors, I am very thankful for all the firefighters that put their lives on hold to face danger in order to protect everyone and the wild spaces we cherish. 

*Parts of my interview with Colin have been edited for clarity

  1. Pyne, S. J. (1997). Fire in America: A Cultural History of Wildland and Rural Fire (Weyerhaeuser Environmental Books) (Reprinted.). University of Washington Press.
  1. National Fire Fighter Wildland Corp. (2015, May 4). The History and Evolution of Wildland Firefighting. The National Firefighter. https://www.nationalfirefighter.com/blog/The-History-and-Evolution-of-Wildland-Firefighting

Barnes, B., Zak, D. R., Denton, S. R., & Spurr, S. H. (1998). Forest Ecology (4th ed.). Wiley.

ZOOMēsim uz KBLS! (Let’s ZOOM to KBLS!)

Mani sauc Dārija Baginska un esmu no Čikāgas, bet pašlaik studēju Mičiganas Štatu Universitātē, Austrumu Lansingā. Es studēju pamatskolas izglītību un koncentrējos “Language Arts” un TESOL, “Teaching English to Speakers of Other Languages”. Kopš manas bērnības, esmu turējusi izglītību tuvu pie sirds. Es pateicos maniem skolotājiem, gan latviešu, gan amerikāņu skolās, jo viņi man palīdzēja atrast savu dedzību mācot. Pirms trim gadiem es absolvēju Krišjāņa Barona Latviešu Skolu, kurā es jau trīs gadus esmu skolotāja. Sakarā ar pandēmiju, mūsu skolas gads ir noticis attālināti lietojot ZOOM platformu. Tas man deva iespēju atgriezsties kā skolotājai no tālienes, un par to pateicos.

My name is Darija Baginska and I’m from Chicago, but I’m currently studying at Michigan State University in East Lansing. I am studying primary education with a concentration in “Language Arts” and TESOL, Teaching English to Speakers of Other Languages. Since childhood, I have always held education close to my heart. I am thankful for my teachers in both American and Latvian schools because they helped me discover my love for teaching. Three years ago, I graduated from Krišjāņa Barona Latvian School where I have since been a teacher. With the pandemic, we have been using Zoom to have a virtual school year. This has given me the opportunity to come back as a teacher even though I do not live in Chicago and for that I am grateful.

Pirms 70 gadiem, Krišjāņa Barona Latviešu Skola bija dibināta Čikāgā. Pa visiem šiem gadiem, skola nekad nav noturējusi klases virtuāli. Šis skolas gads ir bijis pavisam savādāks skolai, skolotājiem, un arī skolēniem. Šogad es esmu viena, no trešās klases skolotājām. Mēs tiekamies lietojot ZOOM katru sestdienu uz divām stundām. No skolas gada sākuma, pārsvarā klašu stundas bija jāmāca un jāmēģina daudzas jaunas lietas, jo kas strādāja iepriekšējos gados ne vienmēr darbojās virtuāli. Šis ir redzams ar darbu, ko skolotājiem ir jāsagatavo ārpus klases. Iepriekšējos gados, varējam sagatavot materiālus samērā ātri. Tagad mums paiet ilgāks laiks, jo ir daudzi materiāli, kas ir jāizsūta skolēniem vai vecākiem pirms stundām.

Chicago’s Krišjāņa Barona Latvian School was founded 70 years ago. Throughout its history, classes have never been held virtually. This year has been completely different for the whole school, its teachers, and its students. This year, I am one of the teachers for the third grade class. We meet using Zoom every Saturday for two hours. From the beginning of the school year, we had to try and teach a lot of new things because what had worked previously could not be applied to our new situation. This is most evident through the amount of work we, as teachers, have to do outside of class. Before, we could prepare materials somewhat quickly. Now, it takes us longer because there are more materials that we have to send our students and their parents before class.

Pirmā semestrī, man bija daži šķēršļi, kas lika man gudrot – kā tikt galā. Skatoties atpakaļ, par to esmu ļoti lepna, jo zinu tās pūles man palīdzēs kļūt par labāku skolotāju, speciāli, ja satikšu citus šķēršļus nākotnē. Pirmkārt, šis skolas gads man pavisam mainīja iespēju veidot personālas attiecības ar skolēniem, jo neesam vienā kopīgajā klašu telpā. Arī bija diezgan grūti, ka es nebiju Čikāgā, kur galvenokārt mani bērni pa gadu atrodās. Pēc dažām stundām, es ievēroju cik daudz vairāk man būs jāpiestrādā uzturēt šīs attiecības. Tas notikās runājot ar skolēniem par viņu ikdienām, un ne tikai klašu materiāliem. Lietojot ZOOM, es iemācījos vairāk par katru bērnu. Es labāk sapratu viņu valodas spējas un arī viņu intereses. Šis man palīdzēja sarunāties, mācīt, un iesaistīt skolēnus, jo viņiem patika, kad mēs aptvērām personīgu informāciju.

In the first semester, I went through a lot of obstacles that pushed me to think about how to get through this year. Looking back, I am really proud of how I managed because I know those efforts will help me become a better teacher, especially when other obstacles surface. Firstly, this school year has completely changed the personal relationships that I am able to have with my students because we are unable to be together in one classroom. It was also hard because I am not currently living in Chicago, where most of my students are from. After a couple of classes, I realized how much harder I would have to work to maintain those kinds of relationships with the kids. This meant talking to the students about life rather than just school materials. Using Zoom, I learned more about every kid. I was able to better understand their language abilities and their personalities. This helped me engage them in learning and hold their interest because they like when we incorporate our own personal contexts.

Otrukārt, es ievēroju skolēnu koncentrācijas robežas. Jaunākiem skolēniem ir grūtāk piestrādāt pie uzdevumiem ilgāku laiku un koncentrēties uz vienu priekšmetu. Tādēļ, mums bija jāpiestrādā un jāsameklē vidējo punktu, kurš atļauj viņiem vislabāk mācīties. Skolas diena ir tagad īsāka. Satiekamies tikai uz divam stundām, kur parasti mums bija aptuveni piecas stundas. Ar ZOOM ir ļoti svarīgi, ka mēs visi esam gatavi un pilnīgi iesaistīti stundas laikā. Pārsvarā skolēni šo saprot un ierodās laicīgi uz stundām ar gataviem materiāliem! Šāda piedalīšanās palīdz bērnu mācībām. Tamdēļ, kad skolas dienas ir īsākas, skolēni ļoti priecājās. Ticiet vai ne, arī skolotāji ir laimīgi par to. Ar īsāku skolas dienu, mums ir ciešāks fokuss. Skolēniem ir mazāk jautājumu, sakarā ar kas ir un nav svarīgs.

Secondly, I realized how important it is to consider concentration spans of children. Younger students have a harder time working or concentrating for long periods of time on one subject. For this reason, we had to work and find a middleground that would allow the kids to learn best. School days are now shorter. We only meet for 2 hours instead of the usual 5 hours. With Zoom, it is really important that we are all ready and fully engaged during class time. Most students understand this and show up on time to classes ready with their materials. This participation helps with their learning. Therefore, when school days are shorter, the students are happier. Believe it or not, teachers are also happy about that. With shorter school days, we have a sharper focus. Students typically have less questions about what is or isn’t important.

Starp citu, es domāju vislabākie un izpalīdzīgākie ieteikumi ir nākuši no skolēnu vecākiem. Bez viņu atbalsta, šis gads nebūtu gājis tik gludi. Viņi ir tie, kuri patiešām palīdzēja ZOOM sadarbībām izveidoties. Skatoties uz bērniem, es zinu, ka bija grūti sākumā piedalīties virtuāli, bet viņi ieradās katru sestdien ar smaidiem uz sejām, lai mācīties kopā ar klases biedriem! Pandēmijas laikā visiem ir bijis jāņem savādāku soli lai piestrādātu kopā ar citiem. Mēs, kā tauta, turpinam uz priekšu, vai no Čikāgas, Austrumu Lansingas, Iovas, Teksasas, jeb citas mājas pilsētas.

Besides what I’ve already mentioned, I think the best and most helpful things have come from the parents of our students. Without their support, this year would not have gone as well or as smoothly. They are those that really help our Zoom classes run efficiently. When I think about the kids, I know that it was hard for them in the beginning to participate virtually, but they still showed up every Saturday with smiles on their faces ready to learn with their peers! Because of the pandemic, everyone has had to take different steps to collaborate with others. We, as a people, are moving forward whether from Chicago, East Lansing, Iowa, Texas, or any other places.

Turpināsim uzturēt mūsu latvietību – droši, bet attālināti!

Let us keep our Latvian heritage alive- surely, but safely!

Dārija Baginska