Sportistu profili: Marlēna Ramane un Markus Melbārdis

Vai esat brīnījušies, ko dara latviešu sportisti pēdējā laikā? ALJA sporta nozares vadītājs Martis Roze aprunājās ar Markusu un Marlēnu par viņu iemīļoto sportu.

Martis Roze: Kuru sportu Tu spēlē?
Markus Melbārdis: Es spēlēju volejbolu.

MR: Cik ilgi Tu esi spēlējis?
MM: Kopš pirms laika, ka es varēju staigāt, volejs ir bijis daļa no manas dzīves. Abi mani vecāki spēlēja voleju augstskolā un man iemācīja cik svarīgs šis sports ir manai ģimenei. Mēs kopā spēlejam voleju smiltīs, kā arī zālē parkā. Es iesāku nopietnāk spēlēt voleju Garezerā; tas ir kur es iemīlējos ar savu sportu. Es mēģināju spēlēt volejbola komandā pamatskolā, bet viņi neņēma mani komandā. Tomēr, turpināju spēlēt. 15 gada vecumā, es iesāku spēlēt īstu iekštelpas voleju un saku spēlēt “club volleyball” uz Bay to Bay Club komandas.

MR: Kur Tu tagad spēlē?
MM: Es tagad spēlēju uz Loyola University Chicago vīriešu volejbol komandas. Mēs tagad esam novērtēti kā 6. vislabākā komanda visā Amerikā.

MR: Kas Tev vislabāk patīk par šo sportu?
MM: Komandas aspekts volejā ir unikāls. Šis ir sports, kur nav iespējams vienam izcilam spēlētajam piespēlēt, celt, un gremdēt vienā secībā. Ir vajadzīgi, lai katrs speletājs uz laukuma piedalās un spēle cik vien labi iespējams kā integrēta grupa. Komanda nevar uzvarēt ar tikai vienu labu spēlētāju kurš dara visu.
Es esmu sadraudzējies ar vismīļākajiem un vistuvākajiem draugiem caur voleju, Garezerā , augstskolā, un vidusskolā.

MR: Kāds ir Tavs lielākais sasniegums sportā?
MM: Kad es vinnēju man pirmo 4-2 turnīru Garezerā … Es vēl atceros to nakti it kā tas bija aizvakar. Es biju 18 gadus vecs, vēl students ceturtā klasē Garezerā, un tā bija mana pirmā vasara kad piedalījos “Power Bracket”. Spēlēt finālos zem spilgtām lampām, kamēr visa vidusskola kliedza manu vārdu, bija mans sapnis kopš bērnības.

MR: Kas ir Tavs vismīļākais “post-game” uzkožamais?
MM: Pec spēles kalifornijā: In N Out
Pec spēles Čikāgā: Giardanos Pizza
Pec 4-2 Garezerā: Vistas spārniņi

MR: Gatorade vai Powerade?
MM: Powerade ir NCAA sponsors –tamdēļ teikšu Powerade.

MR: Vai Tu plāno turpināt piedalīties šajā sportā pēc skolas? Kā?
MM: Absolūti! Es plāno spēlēt 4-2 kamēr mani ceļi vel strādā.

MR: Lūdzu pievieno vismīļāko “in action” bildi!
MM: Es apsolu, ka es ieguvu punktu šeit:

markus 2

Martis Roze: Kurus sportus Tu spēlē?
Marlēna Ramane: Es visu gadu spēlēju volejbolu un arī drusciņ trenējos Muay Thai kaušanās sportā.

Marlena muay thai

Bilde: Brittany Hosea-Small

 

Roze: Cik ilgi Tu esi spēlējusi?
Ramane: Esmu spēlējusi volejbolu 10 gadus.

Roze: Kur Tu tagad spēlē?
Ramane: Es spēlēju volejbolu University of Redlands, Kalifornijā.

Roze: Kas Tev vislabāk patīk par šo sportu?
Ramane: Man vislabāk patīk, kad komanda izglābj kādu nesagaidītu bumbu kas parasti aiztiktu zemi vai riktīgi iegremdē bumbu grīdā otrās komandas pusē. Tā ir ļoti laba un forša sajūta.

Roze: Kāds ir Tavs lielākais sasniegums sportā?
Ramane: Es tiku sākuma rotācijā pirmajā gadā universitātē. Mēs spēlējam augstā līmeņa volejbola līgā, tātad esmu ļoti lepna par to sasniegumu.

Roze: Kas ir Tavs vismīļākais “post-game” uzkožamais?
Ramane: Man noteikti nesenāk uzkožamā bet vesela maltīte. Pēc spēles mans mīļākais ēdiens ir liels meksikāņu burrito ar guacamole. Esmu parasti izsalkusi pēc jebkādas volejbola spēlēšanas.

Roze: Gatorade vai Powerade?
Ramane: Powerade! Gatorade ir pārāk salds man.

Roze: Vai Tu plāno turpināt piedalīties šajā sportā pēc skolas? Kā?
Ramane: Noteikti. Es nevaru iedomāties savu dzīvi bez volejbola. Es plānoju piedalīties 4-2 turnīrā Garezerā un dzīvojot Kalifornijā ir ļoti viegli paspēlēt bīča turnīros. Katru nedēļas nogalē notiek kautkāds turnīrs pie jūrmalas un es jau tagad tajos turnīros daudzreiz piedalos.

*ALJA Ziņām nepieder bildes šajā rakstā, tās saņēmām no Markusu un Marlēnas.

 

 

 

Advertisements

Piesakies 2×2 nometnes stipendijai no ALAs

2x2-share

ALA piedāvā stipendijas piedalīties šovasar 2×2 nometnei!

2×2 nometnes rīkotāji izsludinājuši pieteikšanos dalībai 2018. gada nometnē, kas notiks Zaļenieku muižā Latvijā no 11. līdz 17. jūlijam. Atbalstot 2×2 kustību un Amerikas latviešu jauniešu līdzdalības iespējas tajā, ALA piedāvā segt 2×2 reģistrācijas maksu pirmajiem desmit dalībniekiem no ASV. Pieteikumi adresējami ALAs stipendiju komisijai un nosūtāmi Andrai Zommerei: azommers@sbcglobal.net. Pieteikumā lūdzam īsi (2 līdz 3 rindkopās) aprakstīt, kādēļ jūs būtu labs kandidāts dalībai 2×2 nometnē ar ALA atbalstu. Plašāka informācija par nometni atrodama mājas lapā: http://2x2pasaule.lv/

The organizers of the “2×2” program have opened registration for this summer’s camp, to be held at the Zalenieki estate in Latvia from July 11 to 17, 2018. In support of the “2×2” movement, ALA offers a stipend to cover registration fees for up to ten participants from the U.S. Please address your request to the ALA Scholarship Committee and send them to Andra Zommere, Director of the ALA Education Office: azommers@sbcglobal.net. Please include a brief statement (2 to 3 paragraphs) on why would you be a good candidate to participate at the 2×2 youth program with the support of the ALA. Requests will be processed in the order they are received. For more information about the camp, please visit: http://2x2pasaule.com/.

DAIĻĀ DĀMA & STALTAIS KUNGS

unnamed27653445_1795543797132134_1395848356_o.jpg

 

 

 

 

 

 

 

 

Kā Tevi sauc?

AŪ: Mani sauc Ariāna Veronika Ūle.

ĀP: Mani sauc Āris Putenis!

Vai Tu studē universitātē? Kurā? 

AŪ: 2017. gadā absolvēju Bard College ar bakalaura grādu antropoloģijā.

ĀP: Jā, studēju Vermontas štata universitātē, University of Vermont (UVM).

Vismīļākā Kursas/ GVV/ Katskiļu balles dziesma?

AŪ: Black Eyed Peas “I Gotta Feeling” man VIENMĒR atgādinās pirmās klases balles.

ĀP: Oh jeez… nezinu. “Bulletproof” – La Roux?
Uz kurieni Tev gribās ceļot?

AŪ: Ļoti vēlos apciemot Amerikas rietumu štatus, un drīz varbūt sākšu plānot ceļojumu uz Portugāli!

ĀP: Uz Mongoliju, vai kautkur virs polārā loka.

Kas ir Tavs vismīļākais latviešu ēdiens?

AŪ: Protams, ka vienmēr varu apēst nenormāli daudz pīrāgu… Bet kaut kas īpašs, ko tikai ēdu vasarā Katskiļu nometnē: mellenes ar pienu.

ĀP: Neieskaitot pīrāgus? Pelēkie zirņi ar speķu mērci.

Kas ir Tavs vislabākais/sliktākais ieradums?

AŪ: Daru lietas ar nodomu; vienmēr apsvēru un pārdomāju, to ko gribu darīt vai teikt. Bet vissliktākais ir tas, ka bieži vien pārāk daudz kaut ko pārdomāju, vai pār-analizēju, un tad sāku par to uztraukties.

ĀP: Atlikt svarīgus darbus uz pēdējo mirkli.

Kā Tu plāno kultivēt savu latvietību nākamos gados?

AŪ: Tagad, ka esmu atpakaļ Bostonā, es katru nedēļu dziedu Bostonas latviešu korī – mēs gatavojamies uz Latvijas dziesmu svētkiem! Es arī šogad esmu ALJA kongresa rīcības komitējā.

ĀP: Ceru tur pārvākties – uz laukiem. Gribētu uzcelt savu pašu lauka sētu, pēc senlatviešu/viduslaiku sētas paskatu. Sapnis būtu senā sēta, bet ar permakultūrālu nolūku. Vēlētos uzturēt senās tradīcijas un atzīmēt gadskārtu svētkus.

Kā Tu pavadi nedeļas nogali?

AŪ: Tagad nedēļas nogalēs strādāju: sestdienās mācu pirmo klasi latviešu skolā, un svētdienās strādāju beķerejā. Manā brīvā laikā man patīk apmeklēt jogas klases un gatavot ēst.

ĀP: Bieži strādājot restorānā kā pavārs. Kaut gan nogales tiek upurētas, cepšana man ir ļoti tuvu pie sirds, un līdz ar to, tomēr pavadu laiku darot, kas patīk.

Kad biji mazs/maza, vai Tu reiz redzēji daļu no filmas, kura Tevi nobaidīja un no kuras Tev vēl arvien ir bailes šodien?

AŪ: Man ļoti nepatika, kad bērni filmā “Honey I Shrunk the Kids” sastapa milzīgās skudras; bet laimīgā kārtā šodien no skudrām nebaidos.

ĀP: “Jaws”.  Kaut gan man nav īpaši bailes no haizivīm, okeāna tumsa un platība gan izraisa neērtības.

Kas ir pasaulē neredzams, bet Tev gribētos, ka varētu redzēt?

AŪ: Man ļoti interesē kā mūzika vai skaņa izskatītos. Ne tikai skaņas vilņi, bet tās krāsas vai struktūra.

ĀP: Mierīgāku dzīves tempu.

Kas ir Tava mīļākā tautas dziesma, kurā piemin dāmu/meiteni vai kungu/puisi?

AŪ: Jebkāda Jāņu dziesma!

ĀP: “Kūlies pati, kungu rija”

Grāmata par tiem, kas atgriežas Latvijā

neesam aizbegusi gramata

2017. gada 7. decembrī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā tika atverta ASV dzīvojošās publicistes Tatjanas Žagares-Vītiņas grāmata “Neesam aizbēguši”, kuŗā deviņos stāstos atklāti Amerikā dzīvojošu vai uzaugušu latviešu dzīvesstāsti. Grāmatas varoņi ir deviņi dažadu paaudžu cilvēki, kuŗi piedzimuši vai nonākuši Amerikā – Dagnija Lācis, Dainis Rudzītis, Jānis Kukainis, Dace Aperāne, Uģis Gruntmanis, Kristīne Rizga, Sandra Kalve,  Pauls Raudseps un Kārlis Lenšs, kurš darbojies ALJA valdē un bijis tās priekšsēdis.

 Ja kādam Amerikā ir interese iegādāties, jākontaktē Tatjana Žagare-Vītiņa, e-pasts: – tanjavitins@gmail.com.

Mūžībā aizsaukts Uldis Grava

Tika ziņots ka 19. janvārī, Rīgā, mūžībā aizsaukts Uldis Grava. Viņš bija viens no pirmiem ALJA priekšsēžiem, 1961. un 1962. gados, un aktīvi nodarbojās ALJA valdē kā arī lielākā sabiedrībā.

Kaut viņš aizvācās uz Rīgu, Grava uzturēja saistības ar latviešiem Amerikā. 2012. gadā viņš bija aizsūtījis sveicienu ALJAs kongresa valdei 60. kongresam. Šeit pieliekam viņa rakstu.

uldisgrava.jpg

Sveiki svētkos!
Sūtu Jums jubilejas sveicienus no senās pagātnes — tiem, kas Amerikas latviešu jaunatnes apvienībā darbojās pirms 50 gadiem. Lai
gan ALJA nodibinājās Ņujorkā 1952. gadā ar Kristapu Valteru kā pirmo priekšsēdi, apvienības galvenā darbība pirmajos desmit gados bija
Amerikas vidienē un to vadīja tādi spēka vīri kā Konstantīns Sventeckis, Valters Nollendorfs, Valdis Muižnieks, Laimons Streips un Juris Šlesers, kas toreiz studēja Mičiganas universitātē. Tomēr 9. kongress 1961. gadā atgriezās Ņujorkā un tajā arī mani ievēlēja par apvienības priekšsēdi. Aiz manis sekoja austrumieši Ivars Bērziņš un Andris Ritums. ALJAs kongress pats Ņujorkā pirms 51 gadu nebija īpaši liels delegātu ziņā (zem simta), bet sarīkojumi, rīcības komitejas Māras Bukas (toreiz Perlbachas) vadībā, bija gana plašs. Kongress tika rīkots 1961./82. gadu mijā ar lielu Jaungada sagaidīšanas balli Statler-Hiltona viesnīcā. Spēlēja orķestris desmit vīru sastāvā, bet ieejas maksa bija tikai $3.50. Bez paša kongresa notika mākslas izstāde, rakstnieku vakars, no Vašingtonas atbrauca jauniešu teātris ar Juri Cālīti un Andu Uršteinu galvenajās lomās. Notika jaunatnes darbinieku apaļā galda diskusija, pat atsevišķs kongresam veltīts dievkalpojums. Kongress bija sekmīgs tieši gadu maiņā, ka vēl vairākus gadus pēc tam tika Ņujorkā rīkotas ALJAs dienu ar Jaungada sagaidīšanas balli. Tā 1963./64. gadmijā bija mana kārta vadīt ALJAs dienu rīcības komiteju. Balles cena tajā pašā Statler-Hiltonā jau bija uzkāpusi līdz $4 ieejas maksai, bet bija arī iepazīšanās vakars ar dejošanu ar $2 ieejas maksu. Archīvos atradu, ka šo ALJAs dienu budžets jau bija sasniedzis $5,000. Bija atkal mākslas izstāde, rakstnieku vakars, referātu rīts, teātris “Spēle pilī”, pat formāls bankets ($8 maksa). Pirms 50 gadiem katrā latviešu apdzīvotā pilsētā aktīvi vēl darbojās jaunatnes pulciņi. Tiem tika veltīts daudz ALJAs valdes darbs, tāpat rīkoja dažādas konferences un citus tikšanās iemeslus. Demogrāfijas ziņā arī bija savs ieguldījums. Es kā valdes priekšsēdis vēlāk apprecēju valdes locekli Sarmīti Juberti, bet revizijas komitejas priekšsēdis Juris Cālītis valdes locekli Rutu Bumberi. Gandrīz iedzīvinājām Brīvās pasaules latviešu jaunatnes apvienību, jo kopā sabrauca Amerikas, Kanādas, un Eiropas jaunatnes apvienību vadītāji ar Latviešu studentu biedrības priekšsēdi. Liela loma bija arī politiskiem informācijas pasākumiem. Pirms 50 gadiem sveicot ALJAs 10 gadu jubilejas kongresu biju pārāk pieticīgs. Toreiz apsveikumu nobeidzu ar vārdiem: “Lai apstiprinātu to, ka ALJAs darbs nebeigs turpināties līdz brīdim, kad mūsu tauta atkal atgūs savu brīvību.” Brīvība un neatkarība nu ir atgūta, bet ALJAs uzdevums pulcināt latviešus kopējam darbam turpinās. Lai veicās!
Uldis Grava, ALJAs 7. valdes priekšsēdis, 1961./62. gadā, tagad Latvijā

Līdzjūtībā,

ALJAs Ziņas redaktrises