2023. gadā ALJAs valde piešķīra stipendijas 3 biedriem, lai piedalītos 71. kongresā Vašingtonā D.C. Trešā stipendiāte Liāna Berkolda dalījās ar mums prezentācijā par piedzīvoto:
In 2023 the ALJA board awarded stipends to 3 members to participate in the 71st ALJA Congress in Washington D.C. The third recipient, Liāna Berkolda, shares with us a presentation about how Congress went for her:
2023. gadā ALJAs valde piešķīra stipendijas 3 biedriem, lai piedalītos 71. kongresā Vašingtonā D.C. Otrais stipendiāts Miķelis Brunovskis dalās ar to, kā viņam gāja:
Sveiki! Mani sauc Miķelis Brunovskis, un es piedalijos šī gada ALJA Kongresā Vašingtonā! Es domāju, ka katrs pasākums ļoti labi izdevās, sākot ar Pateicības Dienas vakariņām latviešu namā, kur rīkotāji sagatavoja gardus ēdienus, un mēs varējām satikties ar ilgi neredzētiem draugiem! Vēl viena lieta, kas ļoti labi izdevās, bija “Goose Chase” šķeršļu gājiens. Man patika, ka kongresa aktivitātes sākās jau pirms ierašanās ar virtuālām spēlēm. Ari bija labi satikt jaunus draugus , jo spēļu komandās bijām salikti ar dažādiem dalībniekiem.
Piektdienas rītā notika pirmā pilnsapulce. Pilsapulce bija labs oficiālais sākums nogalei, jo varējām uzzināt par kongresa plāniem un ko ALJA ir paveikusi pēdējā gadā. Pēc pilsapulces notika divi semināri. Pirmais seminārs bija ar Latvijas vēstnieku, Jāni Beķeri, kurš runāja par Latvijas kultūru un iespaidu pasaulē, un Ukrainas kara ietekmi. Es domāju, ka ir ļoti svarīgi jauniešiem Amerikā turpināt sekot pasaules notikumiem un saprast, kā Amerika un citas valstis var atbalstīt Ukrainu. Pēc tam bija “Zolīte 101” seminārs, ko vadija Andris Abermanis un Markus Štasko. Man sevišķi patika zolīte seminārs, jo es nekad neesmu spēlejis zolīti, un seminārs bija ļoti informatīvs. Nākamajā pilnsapulcē notika vēlēšanas, kur ievēlējām jaunus biedrus visiem ALJAs valdes amatiem. Es biju ļoti apmierināts ar jauniem valdes locekļiem, un domāju, ka šis būs ALJAs visproduktīvākais gads.
Pēdējā vakarā bija forša balle hotelī, kur bija ļoti labas dažādas uzkodes un dzērieni, kā arī lustīga latviešu muzika! Mēs ne tikai dejojām ballē, bet dziedājām latviešu dziesmas visu vakaru, un nodziedājam “Te Bij Laba Saimeniece” hoteļa darbiniekiem! Es biju ļoti iepriecināts, ka satikos ar tik daudziem no maniem GVV klases biedriem; pavisam mēs bijām 13! Vispār es domāju ka kongress bija ļoti veiksmīgs. Man patika Vašingtona kā pilsēta, un es domāju, ka viss bija kārtīgi sarīkots. Uz redzēšanos Ņujorkā!
(more…)2023. gadā ALJAs valde piešķīra stipendijas 3 biedriem, lai piedalītos 71. kongresā Vašingtonā D.C. Izlasi, ko pirmā stipendiāte Larisa Muzikante stāsta par savu pieredzi:
Man bija privilēģija šogad braukt uz Vašingtonu D.C. un piedalīties manā pirmajā ALJAs kongresā. Dzīvojot Latvijā, es biju tikai dzirdējusi stāstus par ALJAs kongresiem no maniem vecākiem. Tā kā šī bija mana pirmā reize apmeklējot kongresu, es īsti nezināju, ko sagaidīt. Kongresa pirmā diena iesākās ar pilnsapulci. Tur es uzzināju par visiem ALJA amatiem un kā biedri var iesaistīties. Valdes amati bija ļoti specifiski ar saviem pienākumiem. Mani ļoti interesēja dzirdēt lektora runu par viņa pieredzi gan ASV, gan Latvijā, un kā tāda maza tauta kā Latvija spēj atstāt tik lielu iespaidu pasaulē. Vakarā pēc sapulces mums bija pasākums “Pinstripes” bowlingā. Tur es satiku draugus, kurus nebiju redzējusi desmit gadus, kopš bijām kopā Katskiļu nometnē.
Nākamajā dienā turpinājās pilnsapulces otrā daļa. Bija pārrunas par rezolucijām. Man bija prieks redzēt un dzirdēt, ka liela daļa biedru apņēmās būt aktīvi un palīdzēt ar nodarbībām nākotnē. Šajā dienā bija labas diskusijas par ALJAs nākotni un mērķiem, kā arī par to, ko jaunā valde vēlas paveikt 2024 gadā. Mēs tad ievēlējām jauno valdi. Pēc pilnsapulces norisinājās balle. Man, tagad dzīvojot Amerikā, bez latviešiem ikdienā ir bijis grūti, bet kad es iegāju balles zālē, un dzirdēju “Ģenovēva”, es zināju, ka es vēlos būt daļa no šīs sabiedrības.
Pa Kongresa laiku man bija liels prieks tikties ar cilvēkiem, kurus sen neesmu redzējusi, kā arī satikt jaunus cilvēkus. Bija forši redzē latviešiem Amerikā ir liels lepnums par mūsu Tēvzemi – krogū mēs visi sākam dziedāt latviešu tautas dziesmas un neko citu nevarējam dzirdēt. Pat ja es tikai varēju runāt un būt kopā ar latviešiem vienu nedeļas nogali, tas mani padarīja tik priecīgu, atceroties, cik spoža un skaista mūsu tauta ir.
Gribu jums pateikties par jūsu atbalstu un stipendiju kas man palīdzēja piedalīties šī gada kongresā! Kongress mani mudina turpināt būt aktīvai ar latviešiem Amerikā, un es jau plānoju piedalīties nākamajā kongresā, kā arī piedalīties 2×2 nometnē un Toronto dziesmu svētkos. Paldies vēlreiz
(more…)
Iesnegusi Kristin Osika
(Latviski)
Šovasar es braucu uz Latviju uz 150.g. Dziesmu un Deju Svētkiem, kas ir neparasti svētki. Ceļot uz zemi, no kuras nāk mana ģimene, un to darīt kopā ar daudziem draugiem no Katskiļu Nometnes un ALJAs, bija mūža privilēģija.
Būt latvietei ir viena no manas identitātes lolotākajām daļām. Esmu gājusi uz Katskiļu Nometni – latviešu nometni Katskiļu kalnos Ņujorkas štatā – vairākus vasarus kopš divu gadu vecuma, vispirms kā “īkšķītis”, tad nometniece (kemperis), un tagad vadītāja (padomnieks). Tur es atklāju ne tikai savu mīlestību un aizraušanos pret latviešu kultūru, valodu un cilvēkiem, bet arī apbrīnojamo kopienu, ko veidojuši Amerikas latvieši. Būt Amerikas latvietim nozīmē būt daļai no dinamiskas, dzīvespriecīgas un cieši saliedētas kopienas, kurā ir daži no apbrīnojamākajiem cilvēkiem, kādus jebkad esmu satikusi.
Arī lielākā daļa manu kolēģu vadītāju Katskiļu Nometnē uz festivālu brauca uz Latviju, un šovasar, ejot pa ielu Rīgā, es bieži saskāros ar citiem Amerikas latviešiem no nometnes vai ALJAs. Ceļojuma laikā Latvijā pavadīju arī laiku ar daudzus gadus neredzētu ģimeni, kā arī satiku divus līdz šim nesatiktas māsīcas. Lai arī uz Latviju braucu viena, šo valsti varēju izjust gan kopā ar citiem Amerikas latviešiem, gan ar ģimeni, jauniem un veciem, kas savu mūžu pavadījuši Latvijā.
Ceļošana vienatnē man deva brīvību iegremdēties gan muzejos un tūrisma objektos, gan arī brīvā grafikā mijiedarboties ar vietējiem cilvēkiem un kultūru. Man patika klīst pa ielām, iekšā un ārā no veikaliem un apstāties, lai tērzētos ar pārdevējiem Centrāltirgū vai ar zēnu, kurš spēlē vijoli Vecrīgā. Lai arī nedaudz intraverti, satiktie latviešu cilvēki bija ārkārtīgi laipni un dāsni, un es loloju iespējas kontaktēties ar vietējiem, piebremzēt un izbaudīt katru Rīgā pavadīto mirkli.
Protams, šīs maģiskās pieredzes fons bija 150.g. Dziesmu un Deju svētki. Ja es no festivāla sapratu vienu lietu, tad tā bija latviešu kultūras bagātība un dziļums: vai tas būtu simtiem latviešu sarakstītās un dziedātās tautasdziesmas, sarežģītās tautas dejas vai detalizētie tērpi no katra Latvijas reģiona, svētki, ilustrētas tradīcijas, kas ir turpinājušās gadsimtiem ilgi un ir tikpat spēcīgas un plaši izplatītas kā jebkad. Mani īpaši apbūra deju koordinācija un sarežģītība un dažādie dejotāju veidotie latvju simboli, taču tikpat pārsteigts mani pārsteidza tūkstošiem balsu spēks un skaistums, kas apvienojas noslēguma dziesmu koncertā, lai nodziedātu kādu no manām mīļākajām. Latviešu kora dziesmas, piemēram, “Lec, Saulīte” un “Saule, Pērkons, Daugava”.
Kādu vakaru vakariņās mans brālēns man jautāja: “Kāpēc tu tik ļoti aizraujies ar Latviju?” Viņš pasmaidīja, jokojot, ka es varētu viegli nodzīvot savu dzīvi Amerikā, nekad īpaši nedomājot par valsti, no kuras nāk mana ģimene; bet tā vietā esmu strādājis Latvijas nometnē, kļuvis par dubultpilsoni un mēnešiem krāju naudu, lai ceļotu pa pasauli, lai apmeklētu.
Es viņam pasmaidīju, jo uzreiz zināju savu atbildi. Nometnē jau sen joks, ka daudzām mūsu tradīcijām tiem, kas nav latvieši, jāliekas trakas; bet tomēr jauni un veci, mazi un tīņi, meitenes un zēni katru vasaru kopā dejo un izdziedās no sirds, jo mums visiem ļoti patīk nometne un ļoti novērtējam savu latvisko mantojumu. Piedzīvojot Dziesmu un Deju Svētkus – vērojot folkloras kopu gājienu, noslēguma deju koncertu, dziesmu noslēguma koncertu un uzstāšanos tirdziņā – es sajutu to pašu, pārņemts ar spēcīgo lepnumu un degsmi, ko latvieši izrādīja par savu valsti, un viņu neticamā, plaši izplatītā vienotība ap viņu kopīgo kultūru. Bija burvīgi redzēt, kā pulcējās tik daudzi tūkstoši cilvēku, kas tērpušies tradicionālajos tērpos, kas veidoti pēc sava izcelsmes reģiona, un dzied dziesmas par mazās latviešu tautas vēsturi, spēku un skaistumu. Zināt un redzēt, no kurienes ir mana ģimene, un līdz ar to būt daļai no šīs kopienas, neapšaubāmi ir viena no lielākajām privilēģijām, kādu vien var iedomāties.
Ņemot vērā savu bijību iedvesmojošo pieredzi, vēlējos izveidot divus nodevumus, ar kuriem dalītos ar Amerikas latviešu kopienu par Latviju un Dziesmu un Deju Svētkiem. Vispirms izveidoju video, lai demonstrētu gan dziesmu un deju svētku, gan pašas Latvijas bildes un īsākus video klipus. Tas sākas ar lidmašīnas lidojumu uz Latviju un beidzas ar lidmašīnas lidojumu uz mājām, un video galvenokārt ir fokusēts uz apkārtni, tāpēc skatītājam ir sajūta, ka viņš skatās ar ceļotāja acīm.
Būt vadītāja (padomniece) Katskiļu Nometnē ir viens no mana gada spilgtākajiem notikumiem, un man ir liels prieks, veidojot spēles un aktivitātes nometnes dalībniekiem. Līdz ar to sava nodevuma otrajai daļai izveidoju uz Dziesmu un Deju Svētkiem, kā arī to atrašanās vietu Rīgā vērstu apdraudējuma spēli ar dažādām versijām jaunākiem un vecākiem nometniekiem. Paredzu, ka nometnes dalībnieki spēlēs ļoti jautri, taču viņi arī uzzinās daudz jauna par festivālu un pašu Latviju.
Kopumā esmu bezgala pateicīgs ALJAi par palīdzību, lai šis ceļojums būtu iespējams. Lai gan, visticamāk, paies vēl daudzi gadi, līdz atkal varēšu apmeklēt Latviju, ar nepacietību gaidu savu nākamo iespēju piedzīvot šo skaisto zemi.
(English)
(more…)
Iesniegusi Daina Reimane
(Latviski)
Lai tikt uz Rīgu, man bija četri lidojumi, divi no tiem kavējās, un divi koferi, pazaudēti. Protāms tas viss bija vērts kad lidmašīna nolaidās Rīgā un mana mamma un jaunākā māsa mani sagaidīja lidostā. Ja vājadzētu, es lidotu ar vēl četriem lidojumiem lai tikt uz Latviju.
Es biju tik sajūsmināta ka pēc nedēļas sāksies Dziesmu un Deju Svētki un es piedālīšos kā viena no 17,000 dejotājiem. Pirms svētkiem un mēģinājumiem, es ciemojos ar sen neredzētiem draugiem un ģimeni.
No 2022. g. novembra, 2×2 dejotāji satikās trijās ASV pilsētās. Pa šīm trijām reizēm, pa nedēļas nogalēm, mēs ar maratonu dienām iemācījamies sešas dejas. Pirms oficiāliem mēģinājumiem Daugavas Stationā, mums bija papildstundas mēģinājumi lai iemācīties velvienu deju, gatavoties uz Pasaules Latviešu Saiets programmu, un izgudrot kā dejas skatītaju virzieni mainās lai veidot zīmes laukumā.
Svētku nedēļā, vienu pietura tālumā no Daugavas Stadiona, 2×2 dejotāji ar citiem diasporas dejotājiem dzīvoja pie Rīgas Tūrisma un Radošās Industrijas Tehnikums. Mēs bijām sadalīti istabās ar 2., 4., un 7. gultām. Brokastīs mēs pusmiegā ēdam rupjmaizi, aužu parslas, olas, un svaigi augļi. Pirmājā rītā, mēs meklējam kafiju, bet nebija pieējama. Laikam bija nolemts ka kafija ir neveselīgi dejotājiem un tāpēc tikai bezkofeīnu tējas tika piedāvāts ar brokastīm. Paldies Dievam par Lavazza kafijas Daugavas Stadionā. Es nevaru iedomaties cik daudz naudu tie kafijas kioski nopelnīja svētku nedēļā.
Visas mēginjumu dienas saplūda kopā. Zaļos kreklos mēs skrējam no vienu laukuma uz otru. Kad mums bija laiks, mēs sēdējam tribīnēs un vērojam kā citi dejo un apbrīnojam kā izskatās dejas no augšas.
Trešajā mēģinajumas dienā pulkstenis 07:30 mēs jau agri pulcējamies dejas laukumā. Kamēr mēs sākam dejot “Līderiešu Tūru Kadriļa” no debesīm sāka gāzt lietu. Mēs turpinājam dejot un es nekad neaizmirsīšu kā skanēja simtu plastmasas pončo kostoties vienā ritmā. Tiem, kuriem nebija lietusmēteļi vai pončo, izskatījās kā būtu iegājuši dušā ar drēbēm. Mēs nodejojām deju, virsdiriģents mūs nožēloja un ātrāk beidza mēģinājumu. Visi dejotāji skrēja lai tikt zem tribīnēm. Daži skrēja pār laukumu, un viens parliecinats dejotājs sāka dejot “Es Izjāju Prūšu Zemi” lauku vidū. Pa lēnam visi dejotāji sāka dziedāt. Caur visu, mums bija dziesma sirdīs.
Mēs gaidījām kamēr lietus nedaudz apstājās un ātri paēdam karstas pusdienas pirms devāmies uz kopmītnēm, lai atpusties līdz kamēr mums bija laiks atgriezties Stadionā iemacīties fināla deju.
Nākamajā dienā mēs izdejojām visu programmu un sagatavojamies uz generālameģinājumu. 2×2 grupai bija piešķirta telpa ledushallē ko mēs dalījamies ar Australījas un Lielbritānījas dejas kolektīviem. Meitenes jau stundu iepriekš sāka gatavoties. Mati bija stingri jāsapin bizēs, ar tik daudz matu laku it kā mums bija plastikas cepures. Vaiņagi bija iesprugstīti matos ar stiepļu gabaliņiem, lai nekādā gadījumā nokrist no galvas. Pasteles cieši sasējam. Puišiem, nē bizes bija jāpin, nē vainagi ko iesprūst galvā, ieradijās gerbtuvē 15 minūtes pirms bija jabūt gatavībā.
Generālmēginājumas sākumā, stāvot uz pirkstgaliem, mēs skatījāmies pāri sienai, lai noskatīt koncerta ieskaņa. Lauku vidū stāvēja virsvadītāji katrs citā novada tautas terpā. Vienlacīgi, karogi no visiem dejas kolektīviem iznāca no aizmugures. Deja laukums ātri sapildījās ar karogiem un debesīs spīdēja krāsainie saules rietu mākoņi. Tājā mirklī, es nevarēju iedomāties kas būtu skaistāks par šo skatu un momentu.
Uzreiz sāka skanēt “Es Māceju Danci Vesti” un bija tas laiks gatavoties musu pirmai dejai, “Līderiesu Tūru Kadriļa” ar diasporas grupām. Kad nodējojam pirmo deju, mēs steidzāmies, lai tikt uz nakamo dejas sākumu vietu uz “Jāņu Dancis”. It kā laši upē, mes skrējam caur dejotājiem lai tikt laukumai pavisam apkārt.
Koncertlaikā dejas vadītajs mums atgādina lai apskatīties apkārt, novērtē citas grupas, un lai iemūžināt to brīdi atmiņā. Generālmēginājums skrēja mums garām un drīz jau skanēja finālā dziesma ar visiem dejotājiem.
Protams pēc pirmās uzstāšanās ar skatītājiem, lietus mūs mudināja prom no Stadiona un mēs ātri gājām uz naktsmāju ar prieku, apmierinājumu, un sajūsmu. Priekšā, mums gaidīja vel trīs koncerti. Dienas skrēja mums garām.
Pēc acumirkļa Es atkal atrados Rīgas lidostā. Es neticēju ka Dziesmu un Deju Svētki bija beigušies un atkal jāatgriežas atpakaļ uz ikdienas dzīvi. Mājās, atpakaļ ar draugiem, ir grūti izskaidrot citiem ko es tikko piedzīvoju. Retāk nekā olimpiskām spēlēm, Es to aprakstīju kā Latvijas kulturas olimpiskās spēles.
Nākamājos Dziesmu un Deju Svētkos Latvijā man būs 28 gadi. Es nevaru iedomāties kā mana dzīve mainīsies pēc pieciem gadiem. No maniem draugiem, vai kāds būs precējies? Vai kādam būs bērns? Ir grūti iedomāties. Man ir cerība ka nekas nemainīsies, bet zinu, ka viss ir mums priekšā.
ALJA Ziņas 