Uncategorized

Lielā diena: iešūpojamies pavasarī

Ariāna Ūle

Pavasaris beidzot klāt, nesdams pirmos dedzīgos pumpurus, skanīgo putnu dziesmu un ieskaujošo siltumu. Tagad, saules ilggaidītā gaismā, ir laiks pamosties. 

Pirms kristietības ierašanās, mūsu senči svinēja šo gaismas pārvaru 3 (vai 4) dienas, lai pilnīgi izteiktu savu milzīgo pateicību, ka Saule ir atgriezusies — tas ir, kad diena beidzot ir kļuvusi lielāka par nakti. Vienīgi Ziemassvētkus svinēja tik ilgi, un abi svētki līdzīgi personificēti: Lieldienas kā māsas, pretim Ziemassvētku brāļiem:

Četras māsas, Lieldieniņas, četri brāļi, Ziemassvētki;

Astoņām dieniņām darām saldu alutiņu.

Saules rita svinību personificēšana piedāvāja iespēju mūsu senčiem savienot kosmisko pasauli ar savu cilvēcisko. Viņi turklāt sagaidīja šos svētku iemiesojumus kā mīļus ciemiņus, kuri vienmēr ieradās ar dāsniem ciemkukuļiem (kā jau visi labi latviešu ciemiņi). Metaforiskās Lieldienu māsas nesa olas, plāceņus, zāles un ziedus — pavasara dāvanas, ko visi pateicīgi saņēma. 

Pavasara saulgriežos, kā visos svētkos saules kalendārā, darbojas īpaša maģija. Lieldienas rītā, mūsu senči modās ar saullēktu un mazgāja savas sejas tekošā ūdenī, kuram šajā rītā bija dziedinošs spēks. Pārnākdami mājā no upes vai strauta, ar pūpola zariem izpēra tos, kuri bija aizgulējušies. Tāpat kā budēļu pēršana Ziemassvētkos, pūpolu pēršana veicināja modrību un veselību. 

Kad visi bija pamodušies, bija laiks brokastīm, vissvarīgākais mielasts Lieldienās. Kaut šīs brokastis nebija visbagātākais mielasts salīdzinot ar citiem svētkiem, Lieldienas galds tika klāts ar īpaši simboliskiem ēdieniem. Starp šķiņķiem un cepešiem piederēja viss apaļais: olas, plāceņi, sieri kā saules simboli. Dainās uzsver to, ka Lieldienu olas ir baltas, sudraba, zelta (olu krāsošana, kā mēs to tagad pazīstam, ir jaunāka tradīcija) un tālāk pierāda olas līdzību saulei kā auglības un dzīvības nesēja. Sākot mielastu, saimniece pirmo olu sadalīja tik daļās, cik cilvēku pie galda, lai visi spētu kopīgi baudīt pirmo kumosu. Lai tikai neaizmirstas sāls — kas Lieldienu olas ēd bez sāls, visu vasaru melos. Un, olas ēdot, ir jānovēro čaumalas atdalīšanās: ja labi nolobās, tad augs labi lini! Bet ar čaumalām jāuzmanās — ja tās nejauši kājām samin, tad tai mājā ļaudis nemierā dzīvos.

Mums noteikti pazīstams ir pilnīga cita tipa nemiers — Lieldienu olu kari, kuros katrs ar savu izvēlēto olu mēģina pārvarēt pārējās. Mūsu senči aizpildīja savas 3 vai 4 dienu svinības ar vairākām rotaļām un spēlēm, starp tām ir arī olu ripināšana. Spēlētāji viens pēc otra ripina savu olu pa dēli, kas ir nolikts slīpi. Ja ola pieskaras jau lejā esošajai, tas ripinātājs savāc abas olas. Tam, kuram beigās ir visvairāk olu, būs laimīgs gads! 


Tradicionālās Lieldienas, kaut šodien plaši nesvinētas salīdzinot ar Jāņiem, tomēr dainās tiek izceltas kā īpaši svētki salīdzinot ar citiem. Mūsu senās dievības arī svinēja ģimenes godus; tautas dziesmu tekstos lasām, ka Lieldienas kopā ar Ziemmassvētkiem ir (ne-kristiešu) Dievam “dārgi laiki,” jo Ziemassvētki ir Dieva piedzimšanas laiks un Lieldienās viņu liek šūpulī:

Ziemassvētki, Lieladiena, tie Dievam lieli svētki:

Ziemassvētkos Dievs piedzima, Lieldienā šūpli kāra. 


Šī svētā izdarība parādās Lieldienu šūpuļu kāršanā, un šūpuļu kustība atdarina dabas novērojamo dzīvību: zāles un labība šūpojas vējā, pat Saule šūpojās pāri debesīm. Piesaucot šādu kustību, mēs vairojam dzīvības un auglības spēku — bez kuriem mūsu zemkopju senči nevarēja iztikt. Līdzīgi Meteņu ragaviņu braukšanai, Lieldienu šūpošanās solīja auglīgu ražu, veselīgus lopus un vispār laimīgu gadu:

Ap Meteni slaiži laižu, lai liniņi gari aug;

Ap Lieldienu šūpojos, lai telītes barojās.

Šūpoļu kāršana turklāt bija goda pienākums, kuru  uzticēja tikai prātīgiem un apzinīgiem cilvēkiem, lai šūpoles būtu drošas un lai tajās ir viegli šupoties. Labākā vieta šūpolēm bija augstā kalnā starp diviem kokiem, lai tās varētu ieraudzīt no lejas (un lai būtu tuvāk Saulei), bet dainas arī piemin šūpolu kāršanu citās vietās:

Spīdi nu, saulīte, ābeļu dārzā,

Tur mūsu bāliņi šūpoles kāra.


Šūpoles, tā pat kā mājas un apģērbus, bija jāizgrezno ar lentēm, prievītēm un ziediem, lai tās būtu gatavas svētkiem. Izgreznotās šūpolēs varēja kāpt ikkatrs; šūpošana bija domāta visiem, jebkādā vecumā. Pēc garās, izolējošās ziemas, šī bija pirmā reize kurā ļaudis varēja satikties ar cilvēkiem ārpus savām ciltīm — šūpošanās piedāvāja īpašu iespēju jauniešiem vienam otru nolūkot… Šupolēs kāpēju apdziedāja (kādreiz asprātīgi!), un tiem, kuri kādu izšūpo, dāvināja olas. Nedrīkstēja šūpoles apturēt, citādāk lini labi neziedēs. Kaut gan sūpošanās ir pārsvarā auglības veicināšanas rituāls, arī ticēja: jo vairāk šūposies, jo mazāk visu gadu nāks miegs, un vasarā odi nekodīs!

Mūsu senči arī vēlējās aizsargāties pret putniem — ļaunuma simbolim, kuri izpostīja laukus, pārnesa slimības un draudēja lopus — ar rituālo putnu dzīšanu. Putnus aizdzina ar lielu troksni un dziedāšanu un no kalna augšas svieda zariņus mežā kliedzot: “Tiš mežā, prom mežā! No mājām ārā!” Ar putnu simbolisko dzīšanu, spēja arī aizdzīt visas raizes un visu nelabo. Bet, lai īpaši aizsargātu vistas no vanagiem, vajadzēja Lieldienu olu čaumalas izbērt caur vīrieša biksēm. Bija arī jānodrošina aizsardzība pret maģiskām radībām: sasienot krūmu zaru stakles sasēja ļauno raganu rīklītes, lai tās nespētu ļaunu runāt vai burt.

Pēc vairāku dienu svinībām, šupošanām un rituāliem, pienāca laiks atvadīties no Lieldienām ar dziesmu, un ļaudis solīja tās atkal mīļi sagaidīt nākamgad. Mūsu senču paražas nepieder senā pagātnē; viņu pamācības un tautas gudrība mums noder arī šodien. Lieldienu atiešana norāda pavasara pārējas perioda noslēgumu — nu gan ir jāķeras pie darba. Nokratām pēdējās nosalušās, sasmakušās enerģijas kripatas, lai atkūstam pilnībā. Kā neskaitāmas sēklas mūsu senču zemē un mūsu skaistās, spilgtās Lieldienu olas, mums ir jāpieņem izšķilšanās… tikai tad spēsim ieaicināt gaismu un ziedēt.

Lielā diena: swinging into spring

 

Spring is finally here, gracing us with the first eager blooms, resonant birdsong, and assuring warmth. In the sun’s returning light, it is time for the year’s awakening. 

Our pre-Christian ancestors celebrated this triumph of light over the course of 3 (or 4, depending on the year) days, to properly express their immense gratitude for the returning sun. Lielā diena, literally “the Great Day” celebrates sunlight finally becoming greater than darkness. The only other holiday to match the lengthy festivities of Lieldienas are Ziemassvētki (the Winter Solstice), and from our folk texts (dainas) we learn that their embodiments in lore are similarly parallel: where Ziemassvētki is personified as the arrival of four brothers, Lieldienas arrives as sisters. Personifying the celebrations allowed our ancestors to form a bridge between the ethereal, cosmic realm that belonged to deities with their own human realm, creating an experience that could be more deeply understood. These collectively imagined personifications always came bearing gifts (as good Latvian guests always do): the Lieldienas sisters brought eggs, breads, grasses, and flowers — figurative signs of spring that everyone happily received.

The time of the Equinox, like all Solar celebrations, is a moment imbued with folk magic. Our ancestors would wake with the sunrise on Lielā diena to wash their faces in a nearby stream, believing the water to be especially healing. When the early risers would return home, they would wake the late sleepers by gently spanking them with pussy willow branches, to guarantee they stay alert and healthy for the rest of the year. 

With everyone awake, it was time to eat. Unlike other seasonal celebrations, the most important meal of Lieldienas was breakfast. And though not the most abundant feast of the year, its elements were particularly symbolic. The table would be filled with round foods — eggs, breads, cheeses — emphasizing the sun’s return. The dainas about Lieldienas mention eggs being golden, silver, and white (dyeing them with onion skins arrived as a later tradition), further demonstrating their symbolism of the sun and a reminder that both the sun and eggs themselves hold the power of new life and fertility. Before everyone indulged, the hostess would divide the first egg into as many pieces as there were guests, so that everyone could share their first bite of the communal meal together. Even at today’s Lieldienas tables, be sure to remember the salt: anyone who eats their eggs without it is bound to tell lies all summer. And, while eating any other eggs, pay special attention to the way the shell peels off — if it peels easily, your linen will grow well this year! But be careful with the shell — if you accidentally trample any pieces, then your household will experience discord throughout the year.

A more playful conflict that many of us have participated in is the ritual of “egg wars,” where we use our chosen egg to fight our way around the table in an attempt to remain unbreakable. Our ancestors filled the days-long celebration with many games and activities, among them olu ripināšana: players take turns rolling their egg down a ramp — if your egg rolls into another egg in its path, you keep both. Whoever pockets the most eggs will have a lucky year!

Traditional Lieldienas, though arguably not as celebrated by modern Latvians to the extent that Jāņi (the Summer Solstice) is, are identified in the dainas as equal in importance to Ziemassvētki because of their significance to our pre-Christian Dievs. Our ancestors mapped their life’s stages onto their solar calendar, and believed that the deities’ symbolic life cycles mirrored their own. According to the dainas, Dievs was born during Ziemassvētki, and with the arrival of Spring, it was time to hang his cradle.

This sacred element was represented in our ancestors’ ritual of constructing a swing for Lieldienas, and the act of swinging replicated the divine signs of life they observed in the motion of the natural world: grasses swaying in the wind, the Sun’s eternal arcing path above them. Even today, by replicating this movement, we can harness this power of nature and its life-force, and invite abundance into our lives. For our agrarian ancestors, this was essential for their livelihoods. Just like the ritual of sledding during Meteņi, swinging during Lieldienas promised a fruitful harvest, healthy livestock, and a lucky year. The task of hanging the swing was therefore an honorable one, a job entrusted to those who could ensure it would swing safely and freely. The ideal spot would have been on top of a hill between two trees (given its proximity to the Sun), but the dainas mention other suitable spots like apple orchards. Just as they decorated their homes and themselves for celebrations, they also adorned the swing with ribbons, prievītes, and blooms. 

Once the swing had been prepared, everyone, regardless of their age, participated. In our ancestors’ days, this first spring gathering was the first opportunity people had to socialize with their larger community after the long, isolating winter. Meeting around the swing provided young people with the chance to seek out any prospective romances to pursue over the coming year. The larger group would sing about the person swinging, sometimes with clever banter, and the person pushing the swing would receive an egg in exchange for their work. It was important to let the swing stop on its own; forcefully stopping it would mean your linen wouldn’t grow well. Even though swinging was primarily a fertility ritual, it was also believed that the more and higher you swing, the less tired you would be that year — and, the fewer mosquitoes would bite you in the summer!

Another creature warded against during Lieldienas were birds, malevolent symbols that ravaged fields, carried diseases, and jeopardized livestock, which was achieved through the ritual of putnu dzīšana – banishing the birds. By causing lots of noise and commotion, and by launching branches into the woods yelling “Out of the house, and into the woods!” — you would not only banish the destructive birds, but also all negativity and anxieties. To specifically keep the hawks from snatching your chickens, you should pour the day’s eggshells through a man’s pant leg. To further ensure a positive year, take pieces of red yarn and tie the forked branches of bushes together — this effectively silences any malicious witches to keep them from cursing you.

After several days of swinging, celebrating, and protecting ourselves from a variety of misfortunes, the time comes to see Lieldienas off with songs, promising them a warm welcome when they return the following spring. These ancient traditions should not be relegated to the distant past; our ancestral wisdom and teachings can still find relevance for us now. The sisters’ departure marks this seasonal transition as complete, and now is the time to get to work. It is time to brush off any lingering stale frigidity and allow ourselves to fully thaw. Like the countless seeds sown in our ancestral land, or our beautiful, bright Lieldienas eggs, we must be willing to crack… only then can we welcome the light and commit to new growth. 

Resursi:

Latviešu gads, gadskārta un godi

Marģers un Māra Grīni (1983)

Latviešu sadzīves tradīcijas un godi 

Diāna Karaša (2010)

Senā gadskārta

Māra Šterna (1998)

Fotogrāfijas: 

Kristīne Putnis, 2019.g. vasaras 2×2 nometnē Kanādā. 

Tālāk skatīt:

https://www.youtube.com/watch?v=-H9VvFLW8CA (Kultūras un tautas mākslas centrs “Ritums”)

https://www.youtube.com/watch?v=abIIP0Pr4oQ
https://www.youtube.com/watch?v=sIh4sEXlNHk

(Folkloras kopa “Laiksne” & Rīgas Kultūras Centrs “Iļģuciems”)

Dāmas, par kurām mēs mācīsim saviem bērniem // Women we will teach our children about

Kad sākām domāt par Sieviešu mēnesi, mēs zinājām, ka mēs gribam rakstīt par latviešu sievietēm, kuras dara vienreizējas lietas. Lai to izdarītu, mums bija jāpaplašina mūsu zināšana par sieviešu tiesībām Latvijā. Variet lasīt par piecām sievietēm, kuras mūs iedvesmoja, no aktivistēm un prezidentes, līdz mūsu iemīļotai GVV skolotājai. 

When we started thinking about Women’s History Month, we knew that we wanted to write about women, who have done inspiring things. To do that, we first had to broaden our knowledge about women’s rights in Latvia. You can read about five women who inspired us, from activists and a president to our beloved GVV teacher. 

_________________________________________

Īna Šulcs 

Īna Šulcs dzīvoja Cesvainē, Latvijā, un mira 2020. Gada 24. maijā. Viņa bija māte un vecmāte. Šulcs kundze bija skolotāja Latvijā, kā arī Garezera Vasaras Vidusskolā.

Garezerā, viņa mācija ar prieku un sajusmu par visiem vēstures tematiem. Lai gan viņa dažreiz izlikās mazliet stingra, visi skolēna zināja, ka viņa tomēr bija ļoti mīļā, un vienkārši darīja to, ko vajadzēja, lai skolēni iemācītos Latvijas vēsturi. Vasaras beigās, kad skolēni rakstīja biļetes, viņa apdrošināja, ka visi bija mierīgi un jutās pašpārliecināti, un pat pamirkšķināja tiem, kuri bija īpāši satraukti. Šulcs kundze iespaidoja savus skolēnus, lai mācīties, labāk saprastu mūsu tautas vēsturi, un tuvināties latvietībai.

Viens Garezera absolvents raksta, ,,Viņa bija nebeidzams zināšanas avots, un mani vienmēr pārsteidza. Jebkurš jautājums, kas man bija, pat ja tas nebija saistīts ar vēsturi, viņai bija gara, izsmalcināta atbilde.” Citi absolventi un skolēni piemina, ka viņa bija neticami veltīta palīdzēšanai skolēniem. Vakaros viņa palika telpās vēli, lai pārskatītu darbus un palīdzēt tiem, kam vajadzēja, un vēl ar vien bija viena no pirmām telpās no rīta, lai turpinātu savu mīlestības darbu.

Īna Šulcs lived in Cesvaine, Latvia and passed away March 24, 2020. She was a mother and grandmother. Šulcs was a teacher in Latvia as well as Garezers summer high school.

In Garezers, she taught with enthusiasm and excitement about all kinds of historical topics. Although sometimes she came off as strict, all students knew that she was extremely kind and was only doing what it took to get us to learn about Latvian history. When students had to take the final history exam, she made sure that everyone was calm and confident, even winking attrimdas gaitas those that were especially worried. Šulcs encouraged her students to study to better understand our Latvian history and further connect us to our Latvian heritage.

One Garezers graduate writes, “She was a never ending source of knowledge and always surprised me. No matter what question I had, even if it had nothing to do with history, she always had a long, sophisticated answer.” Other graduates and students remember that she was incredibly dedicated to helping her students. She would stay in her classroom late most nights going over assignments and helping students. Even so, she was always the first in her classroom the next morning to continue her beloved work.

_________________________________________

Vaira Vīķe-Freiberga

Sestā Latvijas prezidente Vaira Vīķe-Freiberga ir politiķe un profesore. Trimdas gaitas noveda Vīķi-Freibergu uz Kanādu, kur viņa no 1965. gada līdz 1998. gadam nodarbojās kā profesore Monreālas universitātes psiholoģijas katedrā. Pēc atgriešanās Latvijā, viņu ievēlēja prezidenta amatā 1999. gadā. Viņas sasniegumi šajā amatā ieskaita Latvijas uzņemšanu NATO un sieviešu tiesību aizstāvību. Šajā TEDxRiga runā, Vaira Vīķe-Freiberga dalās ar saviem iespaidiem par savu latviešu identitāti, ko viņa salīdzina ar sīpolu. Viņas sekmes akademiskā laukā un prezidentes amatā kā sieviete ir joprojām iespaidīgas latviešiem Latvijā un ārzemēs.  https://www.youtube.com/watch?v=JT26gr3I1Vc

The 6th Latvian president, Vaira Vīķe-Freiberga, is a politician and a profesor. The course of exile brought her to Canada, where she was a profesor from 1965 to 1998 in the Department of Psychology at the University of Montreal. After her return to Latvia, she was elected president in 1999. Her achievements in this position include Latvia’s admission to NATO and womenš rights advocacy. In the following TEDxRiga talk, Vaira Vīķe-Freiberga shares her thoughts about her Latvian identity, which she compares to an onion. Her success as an academic and in her role as a female president continues to inspire Latvians around the world. 

_________________________________________

Inga Gaile

Ingas Gailes stendaps liek cilvēkiem pasmieties, un viņas dzejoļi tik pat viegli liek lasītājiem raudāt. Dokumentālā filma “Latvijas kods” izskaidro kā Latvijā radās sieviešu komēdijas stendaps un tā mērķus. Šī ir platforma, kur sievietes var izteikties par viņu ikdienas sāpēm, sūdzībām, un arī priekiem. Kaut ar daži uztraucās par negatīvu reakciju no publikas, sievietes turpina izmantot šo spēcinošo platformu. 

https://eng.lsm.lv/article/features/features/documentary-records-the-rise-of-womens-stand-up-comedy-in-latvia.a353862/

 Viņas dzeja par feministu tēmām ir tulkota vairākās valodās, ieskaitot angļu, igauņu, vācu, zviedru, lietuviešu, un bengāļu. 2019. gadā Inga Gaile piedalījās ASV Kongresa Bibliotēkas Nacionālajā grāmatu festivālā (Library of Congress National Book Festival), kur viņa runāja par savu dzejas izlasi “30 jautājumi, ko cilvēki neuzdod” (tulkota angļu valodā: “30 Questions People Don’t Ask”). Viņas dzeja, kas izraisa nopietnas domas par dzimuma līdztiesību un viņas pieredzēm, ir atzīta pasaules mērogā. 

Inga Gaile’s stand-up performances make people laugh, and her poems can just as easily make readers cry. Her poetry highlights feminist issues and is translated into several languages, including English, Estonian, German, Swedish, Lithuanian, and Bengali. The documentary “Latvian Code” explains how the women’s standup comedy scene developed in Latvia and its goals. This is a platform, where women can express themselves and discuss daily pains, annoyances, as well as joys. Some worry about the public’s negative reaction to such performances, but women continue to use this empowering space directed by Inga Gaile. 

In 2019, Inga Gaile participated in the Library of Congress National Book festival, where she talked about her poetry collection “30 Questions People Don’t Ask.” Her poetry provokes serious thoughts about gender issues and her experiences, and is recognized worldwide.

_________________________________________

Iveta Ķelle

Iveta Ķelle ir seksuālās veselības asociācijas “Papardes zieds” valdes priekšsēdētāja. “Papardes zieds” ir pilntiesīgs Starptautiskās Ģimenes plānošanas biedrs. “Papardes zieds” īsteno un aizstāv katra cilvēka seksuālās un reproduktīvās tiesības. Ķellei arī ir svarīgs vispār sieviešu tiesības un viņa uzaicināja sievietes pievienoties sieviešu gajienā kad Trumps iestājās prezidenta amatā. Viņa aizstāv cilvēktiesības ikkatram.

Iveta Ķelle is the sexual health association “Papardes zieds” board president. “Papardes zieds” is a full-fledged International Planned Parenthood Federation member. It works to ensure and protect every person’s sexual and reproductive rights. General women’s rights are also really important to Ķelle and she encouraged women to join a women’s march in solidarity to the Women’s March on DC when Trump was inaugurated. She stands for equal rights for everyone. 

_________________________________________

Ivande Kaija (1876.g.-1942.g.)

Ivande Kaija (īstajā vārdā Antonija Lūkina, pirms laulības uzvārdā Meldere-Millere) bija latviešu rakstniece un sieviešu kustības aktīviste. Viņa bija pirmā latviešu rakstniece, kas atklāti apsprieda sieviešu seksualitāti un dzimumtieksmes kā dabisku, nevis grēku. Viņas pirmajā romānā “Iedzimtais grēks” bija dzimumdzīves ētikas apspriešana. Kaija uzsver, ka sievietes ideālam jau no jaunības vajaga būt “par visām lietām iegūt dzīves neatkarību un patstāvību, ka vēlākā dzīvē viņa katrā laikā var brīvi noteikt savu likteni.” Kad viņas vīrs lasīja viņas rokrakstus par šīm tēmām, viņš kaunināja viņu par pornogrāfijas sludināšanu. Viņa arī vērtēja laulību negatīvā gaismā, sakot, ka tā novērsa sievietes uzmanību no viņas neatkarības un brīvības sasniegt savus sapņus. Kaija pamanīja, ka viņas draudzenes, kas neprecējās mīlestības dēļ, ir neticami nelaimīgas un tas viņu saniknoja. Viņa neticēja, ka laulībā dzimis bērns ir apkaunojošs, jo fiziska un emocionāla mīlestība viņai ir svarīgāka nekā laulība.

Kaija bija tuvos draugos ar Raini un Aspaziju. Viņa izvēlējās savu pseidonīmu “Ivande Kaija” staigājot ar Aspaziju kapos, kur pamanīja akmeni, uz kura bija kaija ar salauztiem spārniem. Viņa teica, ka “Tā laikam būšu es.” Kaija piedzima vājdzirdīgi, un, lai arī viņa apprecējās un dzemdēja bērnus, viņa joprojām bija veltīta studijām un devās uz Parīzes Sorbonnas universitāti, kur viņu satrieca, apzinoties, ka viņa nevar dzirdēt nevienu no savām lekcijām. Viņa 1911. gadā rakstīja Aspazijai: “Redziet, es nesadzirdu neviena vārda. To es nesagaidīju, ka man tik slikti būs ar dzirdēšanu… Tagad es pamazām apmierinājos, padodos savam likteņam – urbjos iekšā bibliotēkās.”

Pēc neatkarīgās Latvijas proklamēšanas viņa, izmantodama savas plašās svešvalodu zināšanas, 1919. gadā sāka strādāt Ārlietu ministrijas Informācijas nodaļā par franču preses reportieri, bet viņa tika publicēta “Latvijas Sargs,” mudinot sievietes dibināt “Zelta fondu” un ziedot savas vērtslietas, lai atbalstītu Latvijas cīņu par brīvība. Viņa arī rakstīja par politiskajiem procesiem, brīvības cīņu pēdējiem zīmīgajiem notikumiem, kā arī akadēmiskajām un nacionālajām mākslas problēmām. Viņa bija tik ārkārtīgi veltīta savam darbam, ka, kad viņai bija 44 gadi, Kaija cieta no insulta. Viņa pilnībā zaudēja spēju dzirdēt un runāt un labajā pusē bija daļēji paralizēta. Viņa sazinājās ar piezīmju rakstīšanu ar kreiso roku. Rainis un viņa bieži sēdēja viens otram pretī un sazinājās šādi.

She was the first Latvian writer to openly discuss female sexuality and sex drives as natural rather than an unnatural sin. Her main focus in her first novel “Original Sin” was discussing the ethics of sex life. Kaija says that a woman’s youth should emphasize that life’s purpose is of “all things to gain independence and autonomy, so, later in life, she is free to determine her own destiny at any time.” When her husband read her manuscripts about these topics, he shamed her for essentially publishing pornography. She also viewed marriage in a negative light, saying that it distracted a woman from her independence and freedom to achieve her dreams. Kaija noticed that her friends who did not marry for love were incredibly unhappy and that angered her. She did not believe that a child born of wedlock was shameful because physical and emotional love was more important to her than the act of marriage. 

Kaija was close friends with Rainis and Aspazija. She actually chose her pseudonym “Ivande Kaija” while walking with Aspazija in a cemetery where she noticed a stone with a seagull with broken wings on it. She said “that will probably be me.” Kaija was born hard of hearing and, while she did end up getting married and having children, she remained dedicated to her studies and travelled to Sorbonne University Paris where she was devastated to realize she could not hear any of her lectures. She wrote to Aspazija in 1911, “See, I could not hear a single word. I wasn’t expecting my hearing to be so bad. Now, I am slowly realizing that my fate is to be sealed away in a library.”

In 1919, she started working in the Information Division of the Ministry of Foreign Affairs as a French press reporter, but she was published in “Latvijas Sargs” encouraging women to establish the “Gold Fund” and donate their valuables to support the Latvian fight for freedom. She also wrote about political processes, the last significant events of the struggle for freedom, as well as academic and national art problems. She was so extremely dedicated to her work that when she was 44, Kaija suffered from a stroke. She completely lost the ability to hear and speak and was semi-paralyzed on her right side. She would communicate writing notes with her left hand. Rainis and her would often sit across from each other and communicate this way.

COVID-19 pandēmija Latvijā/COVID-19 in Latvia

Aija Zamura & Lija Lūsis

Bilde augšā: Pirmās COVID vakcīnas Latvijā. First COVID vaccines in Latvia.

What is the COVID-19 situation like now?

Like in so many places around the world, Latvia has been hit hard by the COVID-19 pandemic this winter. Latvia is experiencing a much larger surge now than it did at the beginning of the pandemic. On January 8, there were 1,170 new cases and 17 deaths, bringing the total number of cases to 48,952 and the total number of deaths to 818. A significant portion of the total cases were registered in only the last 14 days: 13,133 of 48,952. As of January 8th, the positivity rate was 10.3% and the death rate was 1.7% of all registered cases. The new fast-spreading variant first discovered in the UK has also been detected in Latvia.

Kāda ir pašreizējā COVID-19 situācīja Latvijā?

Līdzīgi daudz citām valstīm, Latvija pašreiz smagi cieš COVID-19 pandēmījas dēļ. Pandēmija ir daudz tālāk izplatījusies tagad nekā pavasarī, kad Latvijā bija pirmais vīrusa vilnis. 2021. gada 8. janvārī, Latvija reģistrēja 1 170 jaunus COVID-19 gadienus un 17 ar vīrusu saslimuši cilvēki mira. Līdz astotam janvārim, Latvijā bija bijuši 48 952 COVID-19 gadījumi un 818 miruši. Bet liela daļa no registrētiem inficēšanās gadījumiem ir bijuši atklāti tikai pēdējā divu nedēļu laikā: 13 133 no 48 952. Ar astoto janvāri, Latvijā COVID-19 pozitīvo testu gadījumu pret testētāju īpatsvaru sasniedza 10,3% un 1,7% no visiem registrētiem saslimušiem cilvēkiem mira. Diemžēl Latvijā atklāja jauno, lipīgāko vīrusa variantu, ko oriģināli atklāja Lielbritānijā. 

(credit: diena.lv)

What are the current COVID-related restrictions?

In an effort to control the spread, the government declared a state of emergency on Nov. 9, 2020 and has, as of now, extended it until the 7th of February,  2021. There has been a curfew in effect from 10pm to 5am on weekends and holidays since Christmas and is slated to continue until Jan. 25th. The national police and additional military personnel have been deployed in order to enforce the curfew. School for grades 5-12 is being taught remotely and winter break has been extended for grades 1-4 until Jan 25. Shops that do not sell essential items are not permitted to be open until Jan 25th, and most service providers are not allowed to be operational until the same date. President Levits warns that if the situation does not improve, restrictions will be extended and some additional ones may be added.

Kādi ir pašreizēji COVID-19 sastīti ierobežojumi?

Lai palēninātu COVID-19 izplatīšanos, Latvijas valdība pasludināja ārkārtēju situācīju un saistītus ierobēžojumus 2020. gada 9. novembrī, un tie tika pagarināti līdz vismaz 2021. gada 7. februārim. Nedēļas nogalēs un svētkos ir komandantstundas no desmitiem vakarā līdz pieciem rītā un tas turpināsies  līdz vismaz 2021. gada 25. janvārim. Valsts policija un armijas pārstāvi kontrolē komandantstundu ievērošanu. Skolas stundas 5.-12. klasēm turpinās neklātienē un ziemas brīvlaiks 1.-4. klasēm ir pagarināts līdz 25. janvārim. Veikali, kuri nepārdod nepieciešamas preces, nedrīkst atvērties līdz 25. janvārim, un pārsvars pakalpojumu uzņēmumi arī nedrīkst darboties līdz 25. janvārim. Valsts prezidents Levits brīdina, ka ja situācija neuzlabosies, tad ierobežojumi turpināsies un varētu būt papildus ierobežojumi. 

What about the vaccine?

Vaccinations have started in Latvia, but are off to a slow start. The former health minister Ilze Viņķele was replaced due to an inadequate vaccination plan. She was replaced by Daniels Pavļuts who immediately expanded vaccination eligibility to all medical personnel. So far, Latvia has received 23,400 doses of the Pfizer/Biontech vaccine, but as of Jan. 8th, has administered only 5,354 doses. However, the government has confirmed that it ultimately will receive 1.4 million of the 300 million additional Pfizer/Biontech doses purchased by the European Union. Latvia (through the EU) has agreements with 5 different vaccine manufacturers: Pfizer, Moderna, AstraZeneca, Johnson & Johnson, and CureVac. If all of these vaccines are approved, Latvia will receive 4,060,536 doses, which would be enough to vaccinate 2,429,939 people.

Kādas ziņas ir par vakcīnu?

Vakcinēšanās ir sākušās Latvijā, bet temps ir lēns. Bijušo veselības ministri Ilzi Viņķeli nomainīja neapmierinošā vakcinēšanas plāna dēļ. Viņu atvietoja Daniels Pavļuts, kurš uzreiz paplašināja grupu, kurus pirmos vakcinēs, tostarp ieskaitot visus mediķus. Līdz šim, Latvija ir saņēmusi 23 400 devas Pfizer/Biontech vakcīnu, bet līdz 2021. gada 8. janvārim, tikai 5 354 cilvēki bija saņēmuši vakcīnu. Bet valdība ir apstiprinājusi, ka Latvija saņems vēl papildus 1,4 miljonu Pfizer/Biontech devas, kā daļa no ES 300 miljonu devu pirkuma. Latvijai (kā daļa no ES) ir kontrakti ar pieciem vakcīnu ražotājiem: Pfizer, Moderna, AstraZeneca, Johnson & Johnson, un CureVac. Ja visus vakcīnus apstiprina, kā derīgus, Latvija saņems 4 060 536 vakcīnu devas, pietiekam lai potētu 2 429 939 cilvēkus. 

Ziemassvētku rūķīšu saraksts

ALJA Ziņas Christmas Wish List

Ziemassvētki tuvojās! Jā jūs meklējat, kur nopirkt latviešu preces un dāvanas, tad mēs jums palīdzēsim! 

Nav jāmeklē tālāk- te ir mūsu vismīļākie Interneta veikali! Meģināsim atbalstīt latviešus šajā Ziemassvētku laikā.

Christmas is coming up! If you are looking for places to buy Latvian presents, then we are here to help!

No need to look further, here are our favorite webstores. Let’s try and support Latvians and their stores this Christmas.

  1. http://alja.org/shop 

2. http://www.maijarebecca.com/

  1. https://www.etsy.com/shop/InkDesignLV 
  1. https://www.etsy.com/shop/SproutingBaltic 

  1. https://www.etsy.com/shop/BalticVibes
  1. https://www.etsy.com/shop/MyLittleHandicrafts

  1. https://www.etsy.com/shop/SimplyWhiteTshirts 
  1. https://www.etsy.com/shop/BalticJewelryLatvia
  1. https://www.etsy.com/shop/HobbywoolRiga
  1. https://www.etsy.com/shop/LoudLatvian
  1. https://aleksvizulis.com
  1. https://www.etsy.com/shop/Vilkspottery

Mēs iesakam nopirkt šos dārgumus visai ģimenei.

We recommend buying these gems for the whole family.

Universitāte pandēmijas laikā (COVID University) (3!)

Šonedēļ dalīsimies ar iespaidiem par universitātes dzīve COVID-19 pandēmijas laikā, un kā tā atšķiras citos štatos un pilsētās. Mēs intervējām trīs universitātes studentus par viņu rudens semestriem, lai salīdzinātu mūsu pašu pieredzi Ilinoisas universitātē Urbana-Champaign ar viņu pašu. Lai gan mūsu pieredzes atšķiras, nenoteiktības sajūta ir visās pilsētās. Mēs visi dzīvojam cik vien normāli mēs varam. Šodien stāstīsim par Sandjego štata universitāti, kur Liāna Berkolda mācās. 

This week we will share some observations about how university life during the COVID-19 pandemic looks different on campuses around the country. We interviewed students at three universities about their fall semesters to compare our own experiences at the University of Illinois at Urbana-Champaign with theirs. Although our experiences vary, a sense of uncertainty is present on all campuses. All of us are just taking it one day at a time. Today you can read about San Diego State University where Liāna Berkolda studies. 

Sandjego štata universitāte

Sandjego studentiem nav jāpārbauda savu COVID statusu, ​​un regulāri pārbaudījumi nav spēkā. Lai gan, ja rezultāts ir pozitīvs, nekavējoties studentu ievieto karantīnā paredzētajās kopmītnēs. Visas telpas, kurās skartā persona ir bijusi, tiek rūpīgi iztīrītas, un par to tiek paziņots visai universitātei. Nav nevienas klātienes nodarbības, izņemot laboratorijas un mākslas nodarbības, kuras ir nepieciešamas apmeklēt klātienē.

Visā pilsētiņā ir maskas mandāts. Visas atpūtas vietas ir slēgtas. Ārā ir sociāli attālināti krēsli, kuros studenti var ēst. Visas studentu aktivitātes ir virtuālas. Nav atļauts viesoties kopmītnēs, ja nedzīvo tajā ēkā. Vienlaikus jūsu istabā drīkst uzturēties tikai viens apmeklētājs no ēkas. Pat vecākus pēc pārcelšanas dienas nelaiž atpakaļ ēkā.

Universitātē cilvēki staigā apkārt ar maskām, bet ir parasti, ka citu cilvēku kopmītņu istabās atrodas 15 cilvēki bez maskām. Cilvēki 30% no laika jūtas droši, bet pārējo laiku šķiet, ka skolu slēgs, jo pārāk daudzi cilvēki ir kopā. Studenti bieži pavada laiku ar cilvēkiem ārpus sava “karantīnas burbuļa”.

Universitātei nebija pārāk efektīva saziņā pirms semestra sākuma. Viņi sūtīja atkārtotus e-pastus, nodrošinot studentu lokam, ka viņi darīs visu iespējamo, lai pārliecinātos, ka semestris ir drošs un produktīvs, bet bez skaidra virziena. Mēnešos pirms rudens semestra studenti bija neizpratnē.

Universitātē nav lielas bažas par COVID-19, tāpēc vispārējā sajūta ir tāda, ka cilvēki ir drošībā. Nenotiek universitātes sponsorēti pasākumi vai lielas mājas ballītes, tāpēc vīruss pilsētiņā šķiet vairāk kontrolēts.

San Diego State University

In San Diego, students do not have to be tested nor is regular testing in effect. Although, if you do test positive, you are immediately quarantined in designated dorms. All facilities the affected person came into contact with are thoroughly cleaned and the entire university is notified. There are no in-person classes other than labs and art classes that require in person attendance.

There is a mask mandate all around campus. All recreational facilities are closed, including the quad area. There are socially distanced chairs outside for students to eat. Every floor, building, associated student activity is online. No visitors are allowed that don’t already live in the building. Only allowed one visitor from the building in your room at a time. Even parents weren’t allowed back into the building after move in day.

On campus, people walk around with masks on, but in other people’s dorm rooms, there will be 15 people without masks on. 30% of the time people are being safe, but the rest of the time it feels like school is going to get shut down because people are together. Groups of people will hang out outside of their own “quarantine bubble”.

The university was not very efficient with communicating before the semester began. They would send repetitive emails ensuring the student body that they will be doing their best to make sure the semester is safe and productive, without much clear direction. Students were confused in the months leading up to the fall semester. 

There isn’t much concern on the campus for COVID-19, so the general feeling is that people are safe. There are no university-sponsored events happening or big house parties, so the virus seems more under control on campus.