Drīzumā tuvojas 2022. gada Saeimas vēlēšanas, kas paredzētas šī gada 1. oktobrī. 19 politiskās partijas ir iesniegušas dokumentus un cīnīsies par jūsu balsīm, lai nopelnītu savu kāroto daļu no 100 mandātiem 14. Saeimā. Katram Latvijas pilsonim ir pilsoniskais pienākums šajos nemierīgajos laikos atdot savu balsi un virzīt tālāk Latvijas demokrātiju! Plašāku informāciju par balsošanas gaitu, pārskatu par partijām un tiem manifestiem un daudz ko citu, dalīsies ALJA Ziņas kamēr vēlēšanas diena tuvojās. Šajā vēlēšanu sērijas pirmajā daļā mēs pieskaramies balsošanai pa pastu.
Ārzemēs latviešiem šogad balsot ir vieglāk kā jebkad. Vēlēšanas dienā varēs balsot klātienē vienā no daudzajām balsošanas vietām, kas ir izkaisītas visā ASV, taču jums līdzi jāņem pasi. Taču tagad ir iespējams arī balsot pa pastu – un, lai piedalītos, pat nav nepieciešams pase! Ikviens Latvijas pilsonis ASV ar derīgu personas kodu var sazināties ar vēstniecību Vašingtonā līdz šai piektdienai, 9.septembrim, lai pieteiktu balsošanai pa pastu. Aizpildiet, parakstiet un nosūtiet veidlapu atrodama zemāk esošajā lapā un nosūtiet uz vēstniecību uz adresi consulate.usa@mfa.gov.lv vai nogādājiet veidlapu personīgi vēstniecībā, kas būs atkal vaļā šo ceturtdien. Šeit sniegtās informācijas apkopojums ir atrodams pievienotajā attēlā vai šajā adresē (abi latviešu valodā).
Sekojiet līdzi citiem vēlēšanas jaunumiem no ALJA Ziņām!
The 2022 parliamentary elections are coming up soon, scheduled to take place on October 1st of this year. 19 political parties have submitted their paperwork and will vie for your votes to earn their coveted share of the 100 mandates in the 14th Saeima. Every Latvian citizen has a civic duty to cast their ballot and further the cause of Latvian democracy in these turbulent times! More information on the voting process, an overview of the parties and their manifestos, and more will be shared by ALJA Ziņas as the elections draw near. In this first installment of the election series, we touch on voting by mail.
For Latvians living abroad, voting this year is easier than ever. Voting in person will be possible at one of the many voting locations scattered around the United States on election day, though you must bring your passport. However, voting by mail is now also possible – and you don’t even need a passport to participate! Any Latvian citizen in the US with a valid Person’s Code can contact the embassy in Washington bythis Friday, September 9th to request a mail-in ballot. Fill out, sign and email the form in the link below and send it to the embassy at consulate.usa@mfa.gov.lv or deliver the form to the embassy in person, which will be open this coming Thursday. A summary of the information presented here can be found in the attached picture or at this address (both in Latvian).
Latvijas komanda 2018. gada Olimpiskās spēlēs Phjončhana. / Latvia’s team at the 2018 PyeongChang Olympics. Photo: LSM.lv
Ar katla iedegšanu, 2022. gada Pekinas Olimpiskās spēles ir sākušās. Neskatoties uz dažu Rietumu valstu spiedienu un diplomātisko boikotu saistībā ar apsūdzībām par cilvēktiesību pārkāpumiem uzņemošajā valstī, tostarp no Igaunijas un Lietuvas, 2875 sportisti no 91 valstīm sacentīsies vairāk nekā 100 sacensībās par olimpisko zeltu, sudrabu un bronzu.
No trim Baltijas valstīm Latvija sūta lielāko delegāciju – 58 sportisti (~60% no kopējās Baltijas pārstāvniecības), tostarp 47 vīrieši un 11 sievietes startē 11 sporta veidos. Hokejists Lauris Dārziņš un kamaniņu sportiste Elīza Tīruma ir Latvijas komandas karognesēji nāciju parādē, kurā Latvija būs 43. valsts gājienā.
Latvijas komandas cienītājus īpaši interesē slīdēšanas sporta veidi, piemēram, bobslejs, skeletons un kamaniņu sports, kur Latvijai tradicionāli ir spēcīga parādība un cīņa par medaļām. Turklāt, NHL spēlētājiem neapmeklējot spēles, Latvijas hokeja izlasei, kurā parasti ir tikai daži Ziemeļamerikas līgas spēlētāji, ir lielāka iespēja nekā ierasts turpināt turnīru.
Pavasaris beidzot klāt, nesdams pirmos dedzīgos pumpurus, skanīgo putnu dziesmu un ieskaujošo siltumu. Tagad, saules ilggaidītā gaismā, ir laiks pamosties.
Pirms kristietības ierašanās, mūsu senči svinēja šo gaismas pārvaru 3 (vai 4) dienas, lai pilnīgi izteiktu savu milzīgo pateicību, ka Saule ir atgriezusies — tas ir, kad diena beidzot ir kļuvusi lielāka par nakti. Vienīgi Ziemassvētkus svinēja tik ilgi, un abi svētki līdzīgi personificēti: Lieldienas kā māsas, pretim Ziemassvētku brāļiem:
Četras māsas, Lieldieniņas, četri brāļi, Ziemassvētki;
Astoņām dieniņām darām saldu alutiņu.
Saules rita svinību personificēšana piedāvāja iespēju mūsu senčiem savienot kosmisko pasauli ar savu cilvēcisko. Viņi turklāt sagaidīja šos svētku iemiesojumus kā mīļus ciemiņus, kuri vienmēr ieradās ar dāsniem ciemkukuļiem (kā jau visi labi latviešu ciemiņi). Metaforiskās Lieldienu māsas nesa olas, plāceņus, zāles un ziedus — pavasara dāvanas, ko visi pateicīgi saņēma.
Pavasara saulgriežos, kā visos svētkos saules kalendārā, darbojas īpaša maģija. Lieldienas rītā, mūsu senči modās ar saullēktu un mazgāja savas sejas tekošā ūdenī, kuram šajā rītā bija dziedinošs spēks. Pārnākdami mājā no upes vai strauta, ar pūpola zariem izpēra tos, kuri bija aizgulējušies. Tāpat kā budēļu pēršana Ziemassvētkos, pūpolu pēršana veicināja modrību un veselību.
Kad visi bija pamodušies, bija laiks brokastīm, vissvarīgākais mielasts Lieldienās. Kaut šīs brokastis nebija visbagātākais mielasts salīdzinot ar citiem svētkiem, Lieldienas galds tika klāts ar īpaši simboliskiem ēdieniem. Starp šķiņķiem un cepešiem piederēja viss apaļais: olas, plāceņi, sieri kā saules simboli. Dainās uzsver to, ka Lieldienu olas ir baltas, sudraba, zelta (olu krāsošana, kā mēs to tagad pazīstam, ir jaunāka tradīcija) un tālāk pierāda olas līdzību saulei kā auglības un dzīvības nesēja. Sākot mielastu, saimniece pirmo olu sadalīja tik daļās, cik cilvēku pie galda, lai visi spētu kopīgi baudīt pirmo kumosu. Lai tikai neaizmirstas sāls — kas Lieldienu olas ēd bez sāls, visu vasaru melos. Un, olas ēdot, ir jānovēro čaumalas atdalīšanās: ja labi nolobās, tad augs labi lini! Bet ar čaumalām jāuzmanās — ja tās nejauši kājām samin, tad tai mājā ļaudis nemierā dzīvos.
Mums noteikti pazīstams ir pilnīga cita tipa nemiers — Lieldienu olu kari, kuros katrs ar savu izvēlēto olu mēģina pārvarēt pārējās. Mūsu senči aizpildīja savas 3 vai 4 dienu svinības ar vairākām rotaļām un spēlēm, starp tām ir arī olu ripināšana. Spēlētāji viens pēc otra ripina savu olu pa dēli, kas ir nolikts slīpi. Ja ola pieskaras jau lejā esošajai, tas ripinātājs savāc abas olas. Tam, kuram beigās ir visvairāk olu, būs laimīgs gads!
Tradicionālās Lieldienas, kaut šodien plaši nesvinētas salīdzinot ar Jāņiem, tomēr dainās tiek izceltas kā īpaši svētki salīdzinot ar citiem. Mūsu senās dievības arī svinēja ģimenes godus; tautas dziesmu tekstos lasām, ka Lieldienas kopā ar Ziemmassvētkiem ir (ne-kristiešu) Dievam “dārgi laiki,” jo Ziemassvētki ir Dieva piedzimšanas laiks un Lieldienās viņu liek šūpulī:
Ziemassvētki, Lieladiena, tie Dievam lieli svētki:
Ziemassvētkos Dievs piedzima, Lieldienā šūpli kāra.
Šī svētā izdarība parādās Lieldienu šūpuļu kāršanā, un šūpuļu kustība atdarina dabas novērojamo dzīvību: zāles un labība šūpojas vējā, pat Saule šūpojās pāri debesīm. Piesaucot šādu kustību, mēs vairojam dzīvības un auglības spēku — bez kuriem mūsu zemkopju senči nevarēja iztikt. Līdzīgi Meteņu ragaviņu braukšanai, Lieldienu šūpošanās solīja auglīgu ražu, veselīgus lopus un vispār laimīgu gadu:
Ap Meteni slaiži laižu, lai liniņi gari aug;
Ap Lieldienu šūpojos, lai telītes barojās.
Šūpoļu kāršana turklāt bija goda pienākums, kuru uzticēja tikai prātīgiem un apzinīgiem cilvēkiem, lai šūpoles būtu drošas un lai tajās ir viegli šupoties. Labākā vieta šūpolēm bija augstā kalnā starp diviem kokiem, lai tās varētu ieraudzīt no lejas (un lai būtu tuvāk Saulei), bet dainas arī piemin šūpolu kāršanu citās vietās:
Spīdi nu, saulīte, ābeļu dārzā,
Tur mūsu bāliņi šūpoles kāra.
Šūpoles, tā pat kā mājas un apģērbus, bija jāizgrezno ar lentēm, prievītēm un ziediem, lai tās būtu gatavas svētkiem. Izgreznotās šūpolēs varēja kāpt ikkatrs; šūpošana bija domāta visiem, jebkādā vecumā. Pēc garās, izolējošās ziemas, šī bija pirmā reize kurā ļaudis varēja satikties ar cilvēkiem ārpus savām ciltīm — šūpošanās piedāvāja īpašu iespēju jauniešiem vienam otru nolūkot… Šupolēs kāpēju apdziedāja (kādreiz asprātīgi!), un tiem, kuri kādu izšūpo, dāvināja olas. Nedrīkstēja šūpoles apturēt, citādāk lini labi neziedēs. Kaut gan sūpošanās ir pārsvarā auglības veicināšanas rituāls, arī ticēja: jo vairāk šūposies, jo mazāk visu gadu nāks miegs, un vasarā odi nekodīs!
Mūsu senči arī vēlējās aizsargāties pret putniem — ļaunuma simbolim, kuri izpostīja laukus, pārnesa slimības un draudēja lopus — ar rituālo putnu dzīšanu. Putnus aizdzina ar lielu troksni un dziedāšanu un no kalna augšas svieda zariņus mežā kliedzot: “Tiš mežā, prom mežā! No mājām ārā!” Ar putnu simbolisko dzīšanu, spēja arī aizdzīt visas raizes un visu nelabo. Bet, lai īpaši aizsargātu vistas no vanagiem, vajadzēja Lieldienu olu čaumalas izbērt caur vīrieša biksēm. Bija arī jānodrošina aizsardzība pret maģiskām radībām: sasienot krūmu zaru stakles sasēja ļauno raganu rīklītes, lai tās nespētu ļaunu runāt vai burt.
Pēc vairāku dienu svinībām, šupošanām un rituāliem, pienāca laiks atvadīties no Lieldienām ar dziesmu, un ļaudis solīja tās atkal mīļi sagaidīt nākamgad. Mūsu senču paražas nepieder senā pagātnē; viņu pamācības un tautas gudrība mums noder arī šodien. Lieldienu atiešana norāda pavasara pārējas perioda noslēgumu — nu gan ir jāķeras pie darba. Nokratām pēdējās nosalušās, sasmakušās enerģijas kripatas, lai atkūstam pilnībā. Kā neskaitāmas sēklas mūsu senču zemē un mūsu skaistās, spilgtās Lieldienu olas, mums ir jāpieņem izšķilšanās… tikai tad spēsim ieaicināt gaismu un ziedēt.
Lielā diena: swinging into spring
Spring is finally here, gracing us with the first eager blooms, resonant birdsong, and assuring warmth. In the sun’s returning light, it is time for the year’s awakening.
Our pre-Christian ancestors celebrated this triumph of light over the course of 3 (or 4, depending on the year) days, to properly express their immense gratitude for the returning sun. Lielā diena, literally “the Great Day” celebrates sunlight finally becoming greater than darkness. The only other holiday to match the lengthy festivities of Lieldienas are Ziemassvētki (the Winter Solstice), and from our folk texts (dainas) we learn that their embodiments in lore are similarly parallel: where Ziemassvētki is personified as the arrival of four brothers, Lieldienas arrives as sisters. Personifying the celebrations allowed our ancestors to form a bridge between the ethereal, cosmic realm that belonged to deities with their own human realm, creating an experience that could be more deeply understood. These collectively imagined personifications always came bearing gifts (as good Latvian guests always do): the Lieldienas sisters brought eggs, breads, grasses, and flowers — figurative signs of spring that everyone happily received.
The time of the Equinox, like all Solar celebrations, is a moment imbued with folk magic. Our ancestors would wake with the sunrise on Lielā diena to wash their faces in a nearby stream, believing the water to be especially healing. When the early risers would return home, they would wake the late sleepers by gently spanking them with pussy willow branches, to guarantee they stay alert and healthy for the rest of the year.
With everyone awake, it was time to eat. Unlike other seasonal celebrations, the most important meal of Lieldienas was breakfast. And though not the most abundant feast of the year, its elements were particularly symbolic. The table would be filled with round foods — eggs, breads, cheeses — emphasizing the sun’s return. The dainas about Lieldienas mention eggs being golden, silver, and white (dyeing them with onion skins arrived as a later tradition), further demonstrating their symbolism of the sun and a reminder that both the sun and eggs themselves hold the power of new life and fertility. Before everyone indulged, the hostess would divide the first egg into as many pieces as there were guests, so that everyone could share their first bite of the communal meal together. Even at today’s Lieldienas tables, be sure to remember the salt: anyone who eats their eggs without it is bound to tell lies all summer. And, while eating any other eggs, pay special attention to the way the shell peels off — if it peels easily, your linen will grow well this year! But be careful with the shell — if you accidentally trample any pieces, then your household will experience discord throughout the year.
A more playful conflict that many of us have participated in is the ritual of “egg wars,” where we use our chosen egg to fight our way around the table in an attempt to remain unbreakable. Our ancestors filled the days-long celebration with many games and activities, among them olu ripināšana: players take turns rolling their egg down a ramp — if your egg rolls into another egg in its path, you keep both. Whoever pockets the most eggs will have a lucky year!
Traditional Lieldienas, though arguably not as celebrated by modern Latvians to the extent that Jāņi (the Summer Solstice) is, are identified in the dainas as equal in importance to Ziemassvētki because of their significance to our pre-Christian Dievs. Our ancestors mapped their life’s stages onto their solar calendar, and believed that the deities’ symbolic life cycles mirrored their own. According to the dainas, Dievs was born during Ziemassvētki, and with the arrival of Spring, it was time to hang his cradle.
This sacred element was represented in our ancestors’ ritual of constructing a swing for Lieldienas, and the act of swinging replicated the divine signs of life they observed in the motion of the natural world: grasses swaying in the wind, the Sun’s eternal arcing path above them. Even today, by replicating this movement, we can harness this power of nature and its life-force, and invite abundance into our lives. For our agrarian ancestors, this was essential for their livelihoods. Just like the ritual of sledding during Meteņi, swinging during Lieldienas promised a fruitful harvest, healthy livestock, and a lucky year. The task of hanging the swing was therefore an honorable one, a job entrusted to those who could ensure it would swing safely and freely. The ideal spot would have been on top of a hill between two trees (given its proximity to the Sun), but the dainas mention other suitable spots like apple orchards. Just as they decorated their homes and themselves for celebrations, they also adorned the swing with ribbons, prievītes, and blooms.
Once the swing had been prepared, everyone, regardless of their age, participated. In our ancestors’ days, this first spring gathering was the first opportunity people had to socialize with their larger community after the long, isolating winter. Meeting around the swing provided young people with the chance to seek out any prospective romances to pursue over the coming year. The larger group would sing about the person swinging, sometimes with clever banter, and the person pushing the swing would receive an egg in exchange for their work. It was important to let the swing stop on its own; forcefully stopping it would mean your linen wouldn’t grow well. Even though swinging was primarily a fertility ritual, it was also believed that the more and higher you swing, the less tired you would be that year — and, the fewer mosquitoes would bite you in the summer!
Another creature warded against during Lieldienas were birds, malevolent symbols that ravaged fields, carried diseases, and jeopardized livestock, which was achieved through the ritual of putnu dzīšana – banishing the birds. By causing lots of noise and commotion, and by launching branches into the woods yelling “Out of the house, and into the woods!” — you would not only banish the destructive birds, but also all negativity and anxieties. To specifically keep the hawks from snatching your chickens, you should pour the day’s eggshells through a man’s pant leg. To further ensure a positive year, take pieces of red yarn and tie the forked branches of bushes together — this effectively silences any malicious witches to keep them from cursing you.
After several days of swinging, celebrating, and protecting ourselves from a variety of misfortunes, the time comes to see Lieldienas off with songs, promising them a warm welcome when they return the following spring. These ancient traditions should not be relegated to the distant past; our ancestral wisdom and teachings can still find relevance for us now. The sisters’ departure marks this seasonal transition as complete, and now is the time to get to work. It is time to brush off any lingering stale frigidity and allow ourselves to fully thaw. Like the countless seeds sown in our ancestral land, or our beautiful, bright Lieldienas eggs, we must be willing to crack… only then can we welcome the light and commit to new growth.
Resursi:
Latviešu gads, gadskārta un godi
Marģers un Māra Grīni (1983)
Latviešu sadzīves tradīcijas un godi
Diāna Karaša (2010)
Senā gadskārta
Māra Šterna (1998)
Fotogrāfijas:
Kristīne Putnis, 2019.g. vasaras 2×2 nometnē Kanādā.
Kad sākām domāt par Sieviešu mēnesi, mēs zinājām, ka mēs gribam rakstīt par latviešu sievietēm, kuras dara vienreizējas lietas. Lai to izdarītu, mums bija jāpaplašina mūsu zināšana par sieviešu tiesībām Latvijā. Variet lasīt par piecām sievietēm, kuras mūs iedvesmoja, no aktivistēm un prezidentes, līdz mūsu iemīļotai GVV skolotājai.
When we started thinking about Women’s History Month, we knew that we wanted to write about women, who have done inspiring things. To do that, we first had to broaden our knowledge about women’s rights in Latvia. You can read about five women who inspired us, from activists and a president to our beloved GVV teacher.
_________________________________________
Īna Šulcs
Īna Šulcs dzīvoja Cesvainē, Latvijā, un mira 2020. Gada 24. maijā. Viņa bija māte un vecmāte. Šulcs kundze bija skolotāja Latvijā, kā arī Garezera Vasaras Vidusskolā.
Garezerā, viņa mācija ar prieku un sajusmu par visiem vēstures tematiem. Lai gan viņa dažreiz izlikās mazliet stingra, visi skolēna zināja, ka viņa tomēr bija ļoti mīļā, un vienkārši darīja to, ko vajadzēja, lai skolēni iemācītos Latvijas vēsturi. Vasaras beigās, kad skolēni rakstīja biļetes, viņa apdrošināja, ka visi bija mierīgi un jutās pašpārliecināti, un pat pamirkšķināja tiem, kuri bija īpāši satraukti. Šulcs kundze iespaidoja savus skolēnus, lai mācīties, labāk saprastu mūsu tautas vēsturi, un tuvināties latvietībai.
Viens Garezera absolvents raksta, ,,Viņa bija nebeidzams zināšanas avots, un mani vienmēr pārsteidza. Jebkurš jautājums, kas man bija, pat ja tas nebija saistīts ar vēsturi, viņai bija gara, izsmalcināta atbilde.” Citi absolventi un skolēni piemina, ka viņa bija neticami veltīta palīdzēšanai skolēniem. Vakaros viņa palika telpās vēli, lai pārskatītu darbus un palīdzēt tiem, kam vajadzēja, un vēl ar vien bija viena no pirmām telpās no rīta, lai turpinātu savu mīlestības darbu.
Īna Šulcs lived in Cesvaine, Latvia and passed away March 24, 2020. She was a mother and grandmother. Šulcs was a teacher in Latvia as well as Garezers summer high school.
In Garezers, she taught with enthusiasm and excitement about all kinds of historical topics. Although sometimes she came off as strict, all students knew that she was extremely kind and was only doing what it took to get us to learn about Latvian history. When students had to take the final history exam, she made sure that everyone was calm and confident, even winking attrimdas gaitas those that were especially worried. Šulcs encouraged her students to study to better understand our Latvian history and further connect us to our Latvian heritage.
One Garezers graduate writes, “She was a never ending source of knowledge and always surprised me. No matter what question I had, even if it had nothing to do with history, she always had a long, sophisticated answer.” Other graduates and students remember that she was incredibly dedicated to helping her students. She would stay in her classroom late most nights going over assignments and helping students. Even so, she was always the first in her classroom the next morning to continue her beloved work.
_________________________________________
Vaira Vīķe-Freiberga
Sestā Latvijas prezidente Vaira Vīķe-Freiberga ir politiķe un profesore. Trimdas gaitas noveda Vīķi-Freibergu uz Kanādu, kur viņa no 1965. gada līdz 1998. gadam nodarbojās kā profesore Monreālas universitātes psiholoģijas katedrā. Pēc atgriešanās Latvijā, viņu ievēlēja prezidenta amatā 1999. gadā. Viņas sasniegumi šajā amatā ieskaita Latvijas uzņemšanu NATO un sieviešu tiesību aizstāvību. Šajā TEDxRiga runā, Vaira Vīķe-Freiberga dalās ar saviem iespaidiem par savu latviešu identitāti, ko viņa salīdzina ar sīpolu. Viņas sekmes akademiskā laukā un prezidentes amatā kā sieviete ir joprojām iespaidīgas latviešiem Latvijā un ārzemēs. https://www.youtube.com/watch?v=JT26gr3I1Vc
The 6th Latvian president, Vaira Vīķe-Freiberga, is a politician and a profesor. The course of exile brought her to Canada, where she was a profesor from 1965 to 1998 in the Department of Psychology at the University of Montreal. After her return to Latvia, she was elected president in 1999. Her achievements in this position include Latvia’s admission to NATO and womenš rights advocacy. In the following TEDxRiga talk, Vaira Vīķe-Freiberga shares her thoughts about her Latvian identity, which she compares to an onion. Her success as an academic and in her role as a female president continues to inspire Latvians around the world.
_________________________________________
Inga Gaile
Ingas Gailes stendaps liek cilvēkiem pasmieties, un viņas dzejoļi tik pat viegli liek lasītājiem raudāt. Dokumentālā filma “Latvijas kods” izskaidro kā Latvijā radās sieviešu komēdijas stendaps un tā mērķus. Šī ir platforma, kur sievietes var izteikties par viņu ikdienas sāpēm, sūdzībām, un arī priekiem. Kaut ar daži uztraucās par negatīvu reakciju no publikas, sievietes turpina izmantot šo spēcinošo platformu.
Viņas dzeja par feministu tēmām ir tulkota vairākās valodās, ieskaitot angļu, igauņu, vācu, zviedru, lietuviešu, un bengāļu. 2019. gadā Inga Gaile piedalījās ASV Kongresa Bibliotēkas Nacionālajā grāmatu festivālā (Library of Congress National Book Festival), kur viņa runāja par savu dzejas izlasi “30 jautājumi, ko cilvēki neuzdod” (tulkota angļu valodā: “30 Questions People Don’t Ask”). Viņas dzeja, kas izraisa nopietnas domas par dzimuma līdztiesību un viņas pieredzēm, ir atzīta pasaules mērogā.
Inga Gaile’s stand-up performances make people laugh, and her poems can just as easily make readers cry. Her poetry highlights feminist issues and is translated into several languages, including English, Estonian, German, Swedish, Lithuanian, and Bengali. The documentary “Latvian Code” explains how the women’s standup comedy scene developed in Latvia and its goals. This is a platform, where women can express themselves and discuss daily pains, annoyances, as well as joys. Some worry about the public’s negative reaction to such performances, but women continue to use this empowering space directed by Inga Gaile.
In 2019, Inga Gaile participated in the Library of Congress National Book festival, where she talked about her poetry collection “30 Questions People Don’t Ask.” Her poetry provokes serious thoughts about gender issues and her experiences, and is recognized worldwide.
_________________________________________
Iveta Ķelle
Iveta Ķelle ir seksuālās veselības asociācijas “Papardes zieds” valdes priekšsēdētāja. “Papardes zieds” ir pilntiesīgs Starptautiskās Ģimenes plānošanas biedrs. “Papardes zieds” īsteno un aizstāv katra cilvēka seksuālās un reproduktīvās tiesības. Ķellei arī ir svarīgs vispār sieviešu tiesības un viņa uzaicināja sievietes pievienoties sieviešu gajienā kad Trumps iestājās prezidenta amatā. Viņa aizstāv cilvēktiesības ikkatram.
Iveta Ķelle is the sexual health association “Papardes zieds” board president. “Papardes zieds” is a full-fledged International Planned Parenthood Federation member. It works to ensure and protect every person’s sexual and reproductive rights. General women’s rights are also really important to Ķelle and she encouraged women to join a women’s march in solidarity to the Women’s March on DC when Trump was inaugurated. She stands for equal rights for everyone.
Ivande Kaija (īstajā vārdā Antonija Lūkina, pirms laulības uzvārdā Meldere-Millere) bija latviešu rakstniece un sieviešu kustības aktīviste. Viņa bija pirmā latviešu rakstniece, kas atklāti apsprieda sieviešu seksualitāti un dzimumtieksmes kā dabisku, nevis grēku. Viņas pirmajā romānā “Iedzimtais grēks” bija dzimumdzīves ētikas apspriešana. Kaija uzsver, ka sievietes ideālam jau no jaunības vajaga būt “par visām lietām iegūt dzīves neatkarību un patstāvību, ka vēlākā dzīvē viņa katrā laikā var brīvi noteikt savu likteni.” Kad viņas vīrs lasīja viņas rokrakstus par šīm tēmām, viņš kaunināja viņu par pornogrāfijas sludināšanu. Viņa arī vērtēja laulību negatīvā gaismā, sakot, ka tā novērsa sievietes uzmanību no viņas neatkarības un brīvības sasniegt savus sapņus. Kaija pamanīja, ka viņas draudzenes, kas neprecējās mīlestības dēļ, ir neticami nelaimīgas un tas viņu saniknoja. Viņa neticēja, ka laulībā dzimis bērns ir apkaunojošs, jo fiziska un emocionāla mīlestība viņai ir svarīgāka nekā laulība.
Kaija bija tuvos draugos ar Raini un Aspaziju. Viņa izvēlējās savu pseidonīmu “Ivande Kaija” staigājot ar Aspaziju kapos, kur pamanīja akmeni, uz kura bija kaija ar salauztiem spārniem. Viņa teica, ka “Tā laikam būšu es.” Kaija piedzima vājdzirdīgi, un, lai arī viņa apprecējās un dzemdēja bērnus, viņa joprojām bija veltīta studijām un devās uz Parīzes Sorbonnas universitāti, kur viņu satrieca, apzinoties, ka viņa nevar dzirdēt nevienu no savām lekcijām. Viņa 1911. gadā rakstīja Aspazijai: “Redziet, es nesadzirdu neviena vārda. To es nesagaidīju, ka man tik slikti būs ar dzirdēšanu… Tagad es pamazām apmierinājos, padodos savam likteņam – urbjos iekšā bibliotēkās.”
Pēc neatkarīgās Latvijas proklamēšanas viņa, izmantodama savas plašās svešvalodu zināšanas, 1919. gadā sāka strādāt Ārlietu ministrijas Informācijas nodaļā par franču preses reportieri, bet viņa tika publicēta “Latvijas Sargs,” mudinot sievietes dibināt “Zelta fondu” un ziedot savas vērtslietas, lai atbalstītu Latvijas cīņu par brīvība. Viņa arī rakstīja par politiskajiem procesiem, brīvības cīņu pēdējiem zīmīgajiem notikumiem, kā arī akadēmiskajām un nacionālajām mākslas problēmām. Viņa bija tik ārkārtīgi veltīta savam darbam, ka, kad viņai bija 44 gadi, Kaija cieta no insulta. Viņa pilnībā zaudēja spēju dzirdēt un runāt un labajā pusē bija daļēji paralizēta. Viņa sazinājās ar piezīmju rakstīšanu ar kreiso roku. Rainis un viņa bieži sēdēja viens otram pretī un sazinājās šādi.
She was the first Latvian writer to openly discuss female sexuality and sex drives as natural rather than an unnatural sin. Her main focus in her first novel “Original Sin” was discussing the ethics of sex life. Kaija says that a woman’s youth should emphasize that life’s purpose is of “all things to gain independence and autonomy, so, later in life, she is free to determine her own destiny at any time.” When her husband read her manuscripts about these topics, he shamed her for essentially publishing pornography. She also viewed marriage in a negative light, saying that it distracted a woman from her independence and freedom to achieve her dreams. Kaija noticed that her friends who did not marry for love were incredibly unhappy and that angered her. She did not believe that a child born of wedlock was shameful because physical and emotional love was more important to her than the act of marriage.
Kaija was close friends with Rainis and Aspazija. She actually chose her pseudonym “Ivande Kaija” while walking with Aspazija in a cemetery where she noticed a stone with a seagull with broken wings on it. She said “that will probably be me.” Kaija was born hard of hearing and, while she did end up getting married and having children, she remained dedicated to her studies and travelled to Sorbonne University Paris where she was devastated to realize she could not hear any of her lectures. She wrote to Aspazija in 1911, “See, I could not hear a single word. I wasn’t expecting my hearing to be so bad. Now, I am slowly realizing that my fate is to be sealed away in a library.”
In 1919, she started working in the Information Division of the Ministry of Foreign Affairs as a French press reporter, but she was published in “Latvijas Sargs” encouraging women to establish the “Gold Fund” and donate their valuables to support the Latvian fight for freedom. She also wrote about political processes, the last significant events of the struggle for freedom, as well as academic and national art problems. She was so extremely dedicated to her work that when she was 44, Kaija suffered from a stroke. She completely lost the ability to hear and speak and was semi-paralyzed on her right side. She would communicate writing notes with her left hand. Rainis and her would often sit across from each other and communicate this way.
Toronto ikgadējā latviešu mākslas nedēļas nogale “Šī Māksla Ir Jauna” šogad izskatījās nedaudz savādāka, jo Covid-19 pandēmija turpina ierobežot klātienes pulcēšanos. Organizatori nolēma pārdēvēt šī gada virtuālo pasākumu no “ŠMIJ” uz “JIMŠ,” nosaucot to par “atmugurisku ŠMIJ par atmugurisku gadu.” Par spīti formāta maiņām, ŠMIJ bija tikpat dzīvespriecīgs kā jebkad un lepojās, iespējams, ar vislielāko mākslas darbu skaitu pēdējā laikā.
Kopš 1973. gada Latviešu Nacionālā Jaunatnes Apvienība Kanādā (LNJAK) katru gadu rīko mākslas izstādi. ŠMIJ ir mākslas vitrīna, ko veidojuši pasaules latviešu jaunieši – it īpaši Kanādas un Amerikas latvieši vecumā no 14 līdz 35 gadiem. Parasti desmitiem Latvijas mākslinieku un mākslas cienītāju marta vidū dodas uz Toronto uz nedēļas nogali, kas ir pilna ar semināriem, saviesīgiem pasākumiem, pilsētas izpēti, tematiskām ballītēm un, protams, īrētu galerijas telpu, kas piepildīta ar jauniem mākslas darbiem visās formās, izmēros un formātos.
Toronto’s annual Latvian Art weekend “Šī Māksla ir Jauna” looked a bit different this year, since the ongoing Covid-19 pandemic continues to restrict in-person gatherings. The organizers decided to retitle this year’s (now virtual) event from “SMIJ” to “JIMS,” calling it “a backwards ŠMIJ for a backwards year.” Despite the format change, SMIJ was as lively as ever and boasted perhaps the largest number of art submissions in recent history.
Hosted annually since 1973 by the Latvian National Youth Association of Canada (LNJAK), ŠMIJ is a showcase of art created by young Latvians from all over the world – particularly Canadian- and American-Latvians between the ages of 14-35. Typically, dozens of Latvian artists and fans of art will flock to Toronto for a weekend in mid-March that is filled with seminars, social events, city exploration, themed parties, and, of course, a rented gallery space filled with new art pieces in all shapes, sizes, and formats.
MĀKSLA // THE ART
2021. gada JIMŠ mākslas izstāde bija virtuāla izrāde: LNJAK pārveidoja savu mājaslapu, lai skaisti demonstrētu mākslas darbu pieteikumu rekordskaitu šogad no māksliniekiem visā pasaulē. Starp 43 māksliniekiem bija ALJA biedri Aleksis Vizulis, Diāna Atvara, Džūlija Kiusals, Madelēna Miniata un Zinta Putene, un nedēļas pasākumos piedalījās daudzi citi ALJA biedri un draugi.
Galeriju var atrast pie http://lnjak.com/ un pieejama vismaz nākamās vairākas nedēļas. Paskaties!
The 2021 JIMŠ art show was a virtual spectacle: LNJAK transformed their entire website to beautifully showcase the record-breaking number of art submissions this year from artists all over the world. ALJA members Aleksis Vizulis, Diāna Atvara, Džūlija Kiusals, Madelēna Miniata, and Zinta Putene were among the 43 featured artists, and numerous other members and friends of ALJA joined in on the week’s events.
The gallery is available at http://lnjak.com/ for at least the next several weeks. Check it out!
Bilde Augšā: kolāža no dažiem ALJA-member gabaliem, kas ir šīs izstādes daļa // a collage of some of the ALJA-member pieces that are a part of this exhibition – Top left: Džūlija Kiusals’ drawing, Top Right: Diāna Atvara’s knitting, Center: Zinta Putene’s painting, Bottom left: Madelena Minata’s drawing, and bottom right Aleksis Vizulis’ photography.
PASĀKUMI // EVENTS
Šogad ŠMIJ tradicionālais sķērslu gājiens notika izmantojot aplikāciju nedēļas-garā “Zosu Gājiena” stilā, kuras laikā 58 dalībnieki kopā ar savām komandām devās iesniegt foto un video dokumentāciju tādiem uzvedumiem kā “Fish a fish,” “Teach me how to ŠMIJ,” “JIMŠ – Do Something Backwards” un “A Little Bit of Baltic.” Komanda “Zosu Bébés” vinēja ar 92 bildēm un 37,475 punktiem!
ŠMIJ laimīgās stundas un balles vietā, piektdienas vakarā bija virtuālās galerijas atklāšana, kam sekoja saviesīga/spēļu nakts ”Satikšanās,” ko rīkoja LNJAK vadība un bārmenis Māris Zariņš.
Sestdien notika semināri, kuros bija meistarklase cupcake-cepšanā un dekorēšanā, ko veica pavāre Anna Inveisa, un Austras Jerumanes grafikas demonstrācija.
This year, ŠMIJ’s traditional scavenger hunt took the form of an app-based week long “Goose Chase,” during which 58 participants scrambled with their teams to submit photo and video documentation for prompts like “Fish a fish,” “Teach me how to ŠMIJ,” “JIMŠ – Do something Backwards,” and “A Little Bit of Baltic.” The team “Zosu Bébés” won with 92 image submissions and 37,475 points!
In place of ŠMIJ’s happy hours and parties, Friday night included a virtual gallery opening followed by a social/game night Šatikšanas” hosted by LNJAK leadership and barmaster Māris Zariņš.
Seminars on Saturday took the form of webinars including a masterclass in cupcake baking and decorating by professional pastry chef Anna Inveiss, and video demonstration of Austra Jerumane’s printmaking process.
Bildes: snapshots from “Satikšanās” mixology and Anna Inveiss’ cupcake seminar.
KO TĀLĀK? // WHAT’S NEXT?
Papildus lielo pasākumu rīkošanai kā JIMŠ šajos Covid laikos, LNJAK aicina ikvienu, kas ir ieinteresēts pievienoties virtuālām laimīgām stundām – “Satikšanās” – katra mēneša trešā cetrutdienā. ALJA biedri tiek īpaši mudināti piedalīties šajās sarunās, lai labāk iepazīties ar mūsu Kanādas draugiem, izmantojot spēles un sarunas!
ARĪ, ja tev patīk latviešu māksla, tad noteikti iepazīstieties ar ALJA pusgada publikāciju “Vēja Zvani” http://alja.org/vja-zvans , un gatavojieties virtuālam pasākumam, kas tiks pievienots nākamā izdevuma publikācijai 2021. gada pavasarī!
In addition to hosting large events like JIMŠ during these Covid times, LNJAK welcomes anyone interested to join them for virtual happy hours – called “Satikšanas” – every 3rd Thursday of the month. ALJA members are especially encouraged to join in on these to get to know our Canadian counterparts better through games & conversations!
If you would like to stay notified of LNJAK’s future events, you can follow them at https://www.facebook.com/lnjak and on Instagram @lnjak !
AND, if you like Latvian art, be sure to check out ALJA’s semi-annual publication Vēja Zvani at http://alja.org/vja-zvans , and stay tuned for a virtual event to accompany the next issue’s publication later this spring!
_____________________________________________
Personiska Piezīme // Author’s note
Kā kārtēja un iepriekšēja ŠMIJ māksliniece un ilggadēja fane šajā pasākumā un Torontos latviešu sabiedrībā, man bija liels prieks par iespēju šogad piedalīties. Ir grūti aizstāt šīs tradīcijas tiešsaistē, bet LNJAK valde veica lielisku darbu, lai organizētu šo pasākumu un saglabātu ŠMIJ garu. Man paveicās, ka aizbraucu uz Toronto uz šo pasākumu 2016. un 2017. gadā, un varu galvot par to, cik īpašs un iedvesmojošs ir pavadīt laiku ar tik talantīgiem latviešu jauniešiem.
Kā viena no jūsu ALJA Pasākumu & Kultūras Nozares Vadītājām, mani īpaši iedvesmo tas, ka virtuāliem notikumiem ir iespējas pulcēt latviešus no visas pasaules, kuri citādi, varbūt nespētu ceļot uz šādiem pasākumiem. Mēs – kā ALJA valde – ceram tuvā nākotnē sniegt jums līdzīgu bagātu pieredzi tiešsaistē!
A personal note: as a current and previous ŠMIJ artist and longtime fan of this event and the Toronto Latvian Community in general, it was a true joy to be able to participate this year. It is tough to replace these in-person traditions, but the LNJAK board did a great job of organizing this event and keeping the SMIJ spirit alive. I was lucky enough to travel to Toronto for this event in 2016 and 2017, and can vouch for how special and inspiring it is to gather with such a vibrant group of talented young Latvians.
As one of your ALJA Cultural/Events directors, I am especially inspired by the opportunities that virtual events have to bring together Latvians from all over the world who otherwise may not have been able to travel for experiences like this. We hope – as ALJA’s leadership – to bring similarly enriching online experiences to you in the near future!
aljazinas.com 