Paldies Madelenai Miniatai par aprakstītām atmiņām!

“Braucot uz Latviju es īsti nezināju, ko sagaidīt. Es nupat biju nobeigusi vienu no visgrūtākajiem semestriem universitātē, biju piedalījusies kora nometnē Katskiļos (kamēr slimoju ar laringītu) un es vēl nezināju, vai vasaras prakses darbs bija apstiprināts. Tomēr, es izlidoju no JFK lidostas 29. maijā ar tautastērpu pie vienas rokas un pasi pie otrās, es biju ceļā.

“Pirmo mēnesi nostrādāju ar Ansi Bogustovu TV24 raidījumā ,,GLOBUSS” un Radio 1 raidījumā ,,21. gadsimta latvietis.” Tā bija fantastiska iespēja iejusties žurnālistikā, tomēr es visu laiku nepacietīgi gaidīju iet svētku gājienā un sākt mēģinājumus.

“Es atceros pirmo vakaru, kad sajutu, ka es tiešām tagad piedalīšos pirmo reizi Latvijas Dziesmu un deju svētkos. Es biju izgājusi svinēt draudzenes dzimšanas dienu un es atgriezos mājās normālā laikā, ap trijiem no rīta. Tur uz gultas sēdēja baltā somiņa ar vārdiem “Mēs dziedāsim tālāk no visas sirds.” Es to atvēru un tur bija visas nepieciešamās mantiņas un tā visvērtīgākā  identifikācijas kartīte ar manu bildi un ,,Ņujorkas latviešu koris.” Līdz šim jutās, ka kāds varēs no manis atņemt šo vienreizēju iespēju. Bet kaut kā šī plastmasa kartīte, kurai nav īstenībā nekādas vērtības, īstenoja visus manus sapņus tajā mirklī.

“Pa visu Rīgu sāka uzplaukt interesanti pasākumi, skatuves lēnām sāka parādīties, un Latvijas karogi plivinājās uz katra stūra. Iepriekšējos mēnešos es biju smējusies ar draugiem, ka drošvien staigājot pa ielām dziesmu svētku laikā redzēsim tik daudz draugu un paziņu, un būs nepārtraukts: “Sveiki, sveiki!” un “Čau, čau.” Un tā tiešām arī bija! Sevišķi 30. jūnijā Vērmanes dārza tirdziņā katru reizi, kad pagāju ap stūra, vai pagriezos, bija pazīstama seja. Bija skaidrs, ka visi bija sajūsmināti beidzot būt klāt un gatavi svētku nedēļai.

Ceļā uz mājām no Vērmanes dārza es aptvēru, ka gājiens jau bija sācies un es nevarēšu krustot Brīvības ielu. Es tad skrēju ar margrietiņu vainagu rokā caur cilvēku plūsmai. Beidzot aiz Mildas pie Circle K bija iespēja pārskriet pāri. Staigājot caur Bastejkalna parkam es aptvēru cik tukšs bija parks. Protams, visa Rīga (un Latvija) skatās gājienu. Un tad man sanāca asaras acīs, visi te ir un tagad viss sākās. Es gandrīz negribēju, lai sakās. Lai visam nav tad arī jābeidzas.

“Kad biju beidzot tikusi dzīvoklī un uzvilkusi svētku tērpu un devos pati uz gājienu, iedama pa ielu varēju redzēt citus tautiešus savos tautastērpos, kas skrēja uz gājiena pusi. Starp lielo steigšanos, cilvēka pulkā varēja just, ar smaidošām sejām un svētku gaisotni sirdīs, bez vārdiem izteiktu domu:  “Man par tevi ir prieks!”

“Pēc tam kad biju paēdusi ar draugu ,,Līdo” savos tautastērpos (bucket list: check!), mēs devāmies uz satikšanās vietu. Bija tāda enerģija un haoss. Vienā krustojumā bija tūkstoš smaidošu cilvēku tērpos, karogi plivinājās gaisā, un dziesmas. Starp bildēšanās un sveicieniem, padeva ziņu, ka vēl bija jāgaida divas stundas līdz tam, ka varētu staigāt. Bet neviens par to nelikās sevišķi dusmīgs, jo varējām turpināt baudīt to gaisotni un skatīties, kā citi dalībnieki lepni sastājās.

“Laiks bija auksts un mitrs, vējš sāka pūst, un kaut kas krita no debesīm kad pienāca mūsu kārta iet gājienā. Ar ziediem rokā sakām staigāt. Vienīgais, kas man nāca prātā bija tā reize, kad es pašu pirmo reizi ciemojos Latvijā, kad man bija astoņi gadi. Tajā vasarā bija skolēnu dziesmu svētki un es ar savu ģimeni pie Laimas pulksteņa skatījāmies gājienu. Es atceros, ka es tā gribēju būt daļa no tā. Un te nu es biju trīspadsmit gadus vēlāk ar savas mammas tautastērpu mugurā, kuram brunčus šuva mana Mammīte. Es esmu pirmā no manas tiešās ģimenes, kas staigā Latvijas dziesmu un deju svētku gājienā. Man bija milzīgs lepnums sirdī par sevi, par savu kori, saviem draugiem un visiem. Tas pats lepnums man palika visu nedēļu.

“Divas dienas vēlāk, septiņos no rīta koris satikās Esplanādē, lai visu dienu gatavoties uz Pasaules Latviešu koncertu. Man no gājiena jau sāka būt balss trūkums un es tajā rītā uzmodos ar sāpīgu rīkli. Diena bija auksta un slapja un es domāju pie sevīm kā es varēšu pārējo dienu izturēt. Mana balss jau izklausījās labāk pēc kārtīgās iedziedāšanās bet rīkle vēl cieta. Kautkādīgi izcietu vēl sešas mēģinājuma stundas un jutos nosalusi, bet labi. Ar draugiem no sava kora smējāmies un teicām, ka vienīgais veids, kā mūsu balsis tiks cauri koncertam būs ar Balzāma palīdzību.

“Pēc tam, ka bijām skrējuši uz mājām pārģērbties un atskrējuši atpakaļ, tiešām izskatījās tā kā gāzīs lietus. Mēs bijām uzvilkušas svīterus un ar garām piedurknēm kreklus. Ar notīm un ūdens pudelēm uznācām uz skatuves. Es biju pārsteigta cik daudz cilvēku bija ieradušies noklausīties diasporas koncertu. Saprotams, bija bezmaksas pasākums, bet ārā laiks bija tiešām tik nežēlīgs, ka šaubos, ka būtu pati apmeklējusi koncertu, ja pašai nebūt bijis jādzied. Tomēr Esplanāde piepildījās ar smaidiem un mēs ar to sakām dziedāt. Tagad atskatoties uz to nedēļu, es domāju, ka es pati nodziedāju labāk šajā koncertā nekā Noslēguma koncertā. Varēja redzēt skatītāju sejās viņu jūtas. Tas man deva stiprāku iedvesmu. Šo iedvesmu jutu visvairāk dziedot ,,Mūsu Tēvs” šajā koncertā, kā arī Noslēguma koncertā. Es domāju, ka tā dziesma ir tik spēcīga. Ne to vārdu dēļ, jo vārdiem dažādu nozīmju cilvēkiem, bet jo tā melodija pati visas emocijas izsaka. Ja tai dziesmai nebūtu vārdu, es domāju, ka tās emocijas ko jūtam, kad dzied un klausās, būtu tik pat spēcīgas. Beigās, kad bijām nodziedājuši klasiķi ,,Gaismas Pils,” es varēju just, ka biju dziedājusi ar savu pēdējo balsi un tas bija to vērts.”

Tāpat kā Kāra, Līga saņēma stipendiju veicināt ceļu uz XXVI Dziesmu un XVI Deju svētkiem, un viņa ir to kārtīgi izbaudījusi! Vēlreiz izjūti svētku sajūtas un lasiet tālāk par Līgas dziesmu svētku atmiņām!

Pēc 24 garām, garām stundām ceļā no San Francisko, ierados Rīgā GATAVA piedzīvot manus pirmos lielos dziesmu svētkus Latvijā. Latvijā bija pulkstens viens pēcpusdienā, bet SF trīs no rīta. Izdomāju, ka man nebija vērts pārslēgties no viena laika zonas uz otru, bet labāk baudīt svētku nedēļu tik cik varu abos (vai varbūt pat visās) laika zonās… un gulēt tikai tik ilgi kā saule, un Latvijā, tā neguļ ilgi. Un tā man sākās varena, traka, skaista nedēļa.

Rīgā visu nedēļu bija svinīga gaisotne, kādu tur agrāk nebiju piedzīvojusi. Kurā katrā stundā dziesma skanēja, ielas bija pilnas ar dzīvību, un tautas tērpi bija redzami visos virzienos. Visos virzienos arī bija redzamas pazīstamas sejas. Bija jāatcerās, ka uz visām vietām paies dubultīgi vai trīskārtēji ilgi tikt, jo pa ceļam sastapšu katrā ielas sturī kādu paziņu. Vienu dienu netīšām saskrējos ar Toronto klases biedreni ko nebiju kopš pamatskolas beigšanas redzējusi!

Varētu veselu dienu pļāpāt par dziesmu svētku nedēļu, bet te aprakstīšu dažus no sarīkojumiem un notikumiem kuros piedalījos. Piedalījos dziesmu svētkos tikai kā skatītāja – bet tos arī vajag!

Paldies, paldies, PALDIES ALJAi, ka viņi nodrošināja to, ka varēju apmeklēt dziesmu svētkus Latvijas simtgadē. Šī bija vienreizēja un vērtīga iespēja.

GĀJIENS

Vēl arvien neticu, ka gājiens ilga vairāk nē kā septiņas stundas – no diviem pēcpusdienā līdz pēc deviņiem naktī! Pati ar brāli arī stundām ilgi stāvējām ceļa malā skatoties gājienu. Smaidīju un māju roku visiem dalībniekiem – mana rokas locītava nākamajā dienā bija stīva. Mums blakus stāvēja viens puika kurš izsauca “Sveiciens (kopas nosaukums)” gandrīz katrai dalībnieku kopai, tātad mums iznāca redzēt daudz sajūsminātas sejas kuras atpakaļ sauca “Sveiciens skatītājiem!” Ik pa laiciņam gājienā bija pauze – laikam daži staigāja lēnak nekā citi. Man likās smieklīgi, ka katru reizi pieteicēja tiem kas kavējās izsauca “Pieliekiet soli, ātrāk, ātrāk!” Šie cilvēki staigāja visu ceļu no Vecrīgas līdz stadionam – tas daudziem jau pats par sevi ir iespaidīgi. Nogaidījām redzēt kā mūsu mamma staigāja ar Toronto kori. Izsaucu skaļu “Sveiciens mammai” bet nesaņēmu atbildi. Tikai tad aptvēru cik mammas tur laikam bija…beigās tomēr noķēru viņas uzmanību!

TAUTAS LIETIŠĶĀS MĀKSLAS IZSTĀDE “RĀDĪTPRIEKS”

Trīs gadus atpakaļ, kad strādāju mākslas muzejā prakses darbā, es iepazinos ar vairākiem mākslas muzejiem un ar dažādām galerijām. Man Rīgas Mākslas Telpa ļoti patika un tāpēc noteikti gribēju to apciemot un apskatīt dziesmu svētku izstādi “Rādītprieks”. Izstādē bija visādi latviski darbi – audumi, keramika, rotas, un tā tālāk. Izstādes uzsvars bija uz tā, kā šie darbi ir radušies, nevis uz gala rezultātu. Man likās, ka šī bija interesanta pieeja tiem darbiem kurus bieži redzam tikai gala formatā. Piemēram, viena nodaļa skaidroja vajadzīgos soļus lai no aitas vilnas darīt zeķes – notiek cirpšana, mazgāšana, kāršana, vērpšana, šķeterēšana, tad adīšana. Ļoti, ļoti šo izstādi baudiju!

VĀRDA DIENA SVINĪBAS AR BIJUŠAJIEM DARBA BIEDRIEM

Trešdien apciemoju Dekoratīvo Mākslas un Dizainu muzeju, kurā strādāju prakses darbā trīs gadus iepriekš. Šis muzejs atrodas vecākajā saglabājusies mūra ēkā Riga (uzcelta 1208. gadā – 800 gadus atpakaļ). Ja varat, to ir noteikti vērts apciemot! Tur izstādija vairāki iespaidīgi gobelēni (tapestries) par kuriem man darba biedrene pastāstija – jo viņi ir tik lieli, daudzi paiet vairākus gadus uzstaisīt. To dienu arī iznāca svinēt vienam darba biedram vārda dienu, tāpat kā mums vairakās reizes sanāca tad, kad tur agrāk strādāju. Savācamies vadītājas kabinetā, svinejām Uldi, un pārunajām kas noticies gan ar muzeju, gan ar mani pedējos trīs gados. Bija tik jauki ar visiem atkal satikties un paciemoties – tie visi bija cilvēki kas mani iepazīstināja ar daudzpusīgo mākslas dzīvi Rīgā.

Viena mana bijušā darba biedrene tagad strādā galvenajā mākslas muzejā, tātad ceturtdien aizgāju tur ciemos viņu satikt un apskatīt “Lielo Māju”. Tur nebiju bijusi kopš pirms renovācijas – viena no galvenajām mainām bija, ka kupols pārveidots no bēniņiem uz vietu, kurā var izstādīt vēl mākslas darbus un par kuru cilvēki var staigāt. Kupolam augsti, augsti griesti un viss nokrāsots balts – skaista telpa.

DRAUGIEM GROUP PASAULES LATVIEŠU VAKARS

Draugiem Group ceturtdien rīkoja Pasaules Latviešu vakaru viņu birojā Pārdaugavā. Tur strādā brālēns Māris un viņa draudzene Nora, un man bija zinkārība redzēt kā tur izskatās. Nora ar mums apstaigāja biroju un pastāstija par viņas darbu, un dažādajiem uzņēmumiem kas pieder Draugiem, ieskaitot Printful, kur viņi abi strādā. Birojs bija jauks un tur bija visi plusi kas atrodas daudzos “tech” birojos SF – pusdienas visiem kopā kafetērijā, vingrošanas telpa, un protams arī “ping pong” galds. Man vismīļākais bija cik daudz īstu, zaļu stādu redzēju visur birojā. To vakaru iznāca ciemoties ar vairākām paziņām, kā arī ar dažiem citiem Draugiem Group darbniekiem ko agrāk nepazinu, un sanāca interesantas pārrunas par strādāšanu Latvijā. Grupa Imanta Dimanta uzstājās ar koncertu – forši!

VOKĀLSIMFONISKAIS KONCERTS

Man ar ģimeni bija biļetes uz Vokālsimfonisko koncertu, nezināju ko sagaidīt. Koncerts bija iespaidīgs – varena dziedāšana, varena mūzika. Man vislabāk patika otrā programmas daļa, kurā bija jaunākas dziesmas. Mana mīļākā dziesma bija priekšpēdējā – Fantāzija korim un orķestrim Rīgai (Artūrs Maskats). Es to dziesmu pazinu no kādiem Amērikas vai Kanādas dziesmu svētkiem. Dziesmu labi pazinu, bet koris pirmo reizi iestudēja dziesmai jaunu aranžējumu – to ļoti baudiju. Skaisti!

DEJU LIELUZVEDUMS “MĀRAS ZEME”

Neticami, ka var būt tik daudz dejotāju vienā vietā! Es visvairāk apbrīnoju to, ka dejotāji tik precīzi veido visādus latviskus rakstus, ko no stadiona augstākajām sēdvietām var redzēt, bet tajā pašā laikā dejo tik raitu polkas soli, ko tikai var redzēt skatītāji pašos zemākajās sēdvietās.

NOSLĒGUMA KONCERTS “ZVAIGŽŅU CEĻĀ”

Grūti izteikt manas emocijas par noslēguma koncertu vārdos – tas bija kaut kas neaprakstāms. Sēdēju gandrīz pašā pēdējā rindā, tātad varēju redzēt gan visus dziedātājus, gan visus  skatītājus estrāde – 67,253 latviešus. Es skatījos, klausījos, dziedāju, smaidīju, raudāju.

SADZIEDĀŠANĀS NAKTS

Tieši pēc tam, kad koncerts beidzās, ar draudzenēm uzskrejām līdz skatuvei un sākām piedalīties sadziedāšanās naktī. Dziedājām, mazliet padejojām, saule uzlēca, vēl dziedājām, vēl dejojām, vēl dziedājām…paliku estrādē līdz kamēr pēdējā dziesma noskanēja. Septiņos no rīta ar pēdējo pulciņu staigāju līdz Mežaparka vārtiem…vēl dziedājām…ilgi gaidījām tramvaju…vēl dziedājām…braucām uz Vecrīgas pusi…vēl dziedājām. Un dziesma manī vēl skanēja divas dienas vēlāk, kad ielidoju atkal San Francisko.

Titulbilde ņemta no https://www.youtube.com/watch?v=CaDOXx8rFUo, pārejās bildes ir saņemtas no Līgas Brammanes.