Stāsts No Vortex

11870904_10204656364396012_700583329999687456_n

(Bildē audzinātājs Jūlijs Pružinškis, dod padomus audzēkniem.)

Daži no jums esat drošvien dzirdējuši stāstus no “The Vortex.” Kas ir šis vortex? Šī maģiskā vieta laikam atrodās kaut kur Trejupēs, dziļā Mičigānas mežā. Bet kas tur tajā “Gaŗezerā” notiekās? Kāpēc tur cilvēki aizbrauc un nekad neatgriežās? To tikai saprot tie kas ir bijuši ievilkti šajā dziļā nereālā pasaulē.

Un tagad, stāsts no, “The Vortex.”

Man, Julijam Pružinskim, piederēja Gaŗezera T-krekls, bet ko tas man nozīmēja? Neko īpašu, jo es nekad savā mūžā nebiju apmeklējis šo vietu. Es taču esmu no Sietlas, un uzaugu kā Kursas dalībnieks. Es tikai biju dzirdējis par šo “Garezeŗu” no manām māsicām, un citiem jauniešiem kurus biju saticis Milvoku Dziesmu Svētkos.

Veinu dienu, mans draugs Konrads Leitis man piezvanīja un paziņoja ka viņa ģimenei ir divas ekstra lidmašīnas biļetes, ko viņš domāja mums būtu jāizmanto lai apciemotu šo “Gaŗezeŗu,” piecdestmitajā gadu jubilejas nedeļas nogalē. Labi, kapēc nē?

Mums bija varens gids kurš mūs izstaigāja caur visam Gaŗezera īpašumam, un izstāstija par visiem plāniem lielai nedeļas nogalei. Man likās traki, kā šī samērā mazā vieta uzņemsies rīkot tik lielu baru cilvēku G50, kamēr tajā pašā laikā uzturēs trīs nometnes.

Pēc dienas es jau zināju jaunus latviešu vārdus ko es pat savā dzīvē nekad nebiju dzirdējis. Kurš zin, varbūt šis tikai bija jo daudz nedaboju gulēt.

Es nebiju drosš ja jaunieši gribēs atvērties un satikties ar svešniekiem no reitum krasta, bet laimīgā kārtā, visi bija ļoti laipni! Man liekās ka es satiku vairāk latviešus nekā es biju saticis visā savā mūžā. Es biju laimīgs ka mani pieņēma šinī vidē, un ka varēju kopīgi svinēt šo iemīlēto vietu.

Pēc prieku pilnas nogales, es sastapu vīru vārdā Pēteri Pūteli. Nepāgāja ilgi, kamēr  sapratu ka es laikam runāju ar Gaŗezeru galveno direktoru! Viņš man prasija, ko es darīšu pārējo vasaru? Es atklāti teicu ka vel nezinu. Pēc sarunas, man bija darba piedāvājums!

Pavadot laiku Garezerā es ātri arī iemācijos, ka mobīlo telefonu zonas nav īsti pieejams. Tomēr, sazvaniju mammu! Es viņai izstāstiju manas domas par palikšanu, Garezerā, strādāt. Viņa man teica ka es nedrīkst atstāt labo Sietlas latviešu draugu, Markus Štatsko dzīvot pats šovasaru! Kad noliku klausuli, protams, es piezvanīju, un pierunāju Markusu, lai viņš arī atbraukt strādāt Gaŗezerā!

Svētdiena jau bija klāt, un man nebija grūti izdomāt ja palikšu, vai došos mājās.Es jau tīšām biju nokavējis savu lidojumu! Es pavadīju nākošās stundas ievietojos GVV, savā jaunā ZK kabīnē, mēginājot atšifrēt jocīgo grafītī kas bija rakstīts uz sienām. Es beidzot iemācījos kā noturēt pili (ZKs), un vadīt vecākos puišus. Es iepazinos ar jauniešiem ar kuriem es noteikti uzturēsu kontaktu visu savu parējo dzīvi. Man bija tik laba pieredze sastrādāties ar tik mīļiem darbiniekiem, kuri vienmēr paugstināja manu enerģijas līmeni.

11807420_1663458810543405_3506914212847113371_o

Atklāti teikšu, Gaŗezers man piedāvāja aizraujošu un pārsteidzošu vasaru. Šādu piedzīvojumu neveienam nevajadzētu palaist garām.

Pienāca vasaras beigās un bija laiks doties atpakaļ uz rietum krastu lai stradat Mežotnes bērnu nomentē. Bija grūti atvadīties no visiem jauniem draugiem! Kad tikām uz Čikāgas lidostu, jau bija sākusies neticam slikta viesuļvētra, un domājām ka netiksim mājās. Jau meklējām veidu kā atgriesties atpakaļ Gaŗezerā uz vel kādu dienu. Vortex mūs vilka atpakaļ, bet šoreiz, bija beidzot laiks atgriezties mājās.

Līdz nākošai reizei, Vortex.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s