Pilnais vārds: Māra Vītola

Dzimšanas datums: 1993.gadā.6 martā, dzimusi Montreālā

Tagad dzīvo Austrālijā?
Vispārējā dzīvošana Austrālijā ir bijusi samērā klaidonīga, bet patlaban atrodos Adelaidē, valsts dienvidu krastā.

Kā tu izdomāji pārvākties?
Pavadiju dažas ziemas Kanādas kalnos, dzīvojot ar vairākiem Austrāliešiem. Viņi man bieži stāstīja par viņu mājām, lepojot par visgadīgo siltumu, plašo un neapdzīvoto “iekšzemi”, un klusajām jūrmalas pilsētām kur staigā baskājainie iedzīvotāji. Zināju, ka man kaut kad būtu jāapciemo šo nepazīstamo zemi kura gulēja, aizmirsta, pasaules otrā malā.

Pastāsti par Aussie latviešiem:
Pirmās iepazīšanās ar Austrālijas latviešu jauniešiem bija Sveika Latvijas braucienā, ilgus gadus atpakaļ. Vēl atceros cik savādi un “eksotiski” man likās viņu angļu valodas akcents kad mēs satikāmies, tomēr akcents man tagad jūtas tuvs un pazīstams. Pagāja ilgāk nekā pus gads ceļojot pa Austrāliju pirms atkāl sastapu kādu no šiem ārzemes draugiem. Ir paldies viņiem, ka dzirdēju par Annas Ziedares Vasaras Vidusskolu, un pieteicos tur strādāt kā audzinātāja, Lilita Daenkes vadībā. Šī gada nometne iesākās janvāra sākumā un tā pagāja divas nedēļas. Nometnes struktūra ļoti līdzas GVV. Katru dienu notiek mācības stundas, pēcpusdienas brīvlaiks, muzicēšana un citas interešu grupas, koris un vakara nodarbības. Tur piedalījās jaunieši no visvisādām Austrālijas pilsētām, no Latvijas, Anglijas un pat viena audzinātāja bija atlidojusi no Itālijas.

Bija iedvesmīgi atkāl atrasties stiprā un latviskā vidē, un tā man bija varena iespēja paplašināt starptautiskās latviešu attiecības!

Kur un ko tu studē? Kur tu strādā?
Es pašreiz nekā nestudēju, bet šo rudeni ceru atgriezties Kanādā lai turpināt mācības Eko-tūrismā un Avantūras administrācijā/vadībā (“eco-tourism & adventure management”). Darbi man Austrālijā ir bijuši dažādi, bet pašlaik strādāju restorānā netālu ārpus Adelaides pilsētas centra.

Kas ir tava vismīļākā vieta Austrālijā? Vispār?
Es te pēdējā gadā esmu apciemojusi dažas no Austrālijas visskaistākajām jūrmalām, bet man būtu jāatdzīstas, ka mana visiemīļotākā vieta tomēr būtu Dorrigo Nacionālais Parks, kādas stundas brauciens uz iekšu no jūras. Tas slēpjas augsti kalnos, kur naktīs ir vēss un dienā var klaidīties pa klusajiem mežiem un peldēt zem milzīgiem ūdenskritumiem.

Vispār pasaulē, mana vismīļākā vieta vienmēr paliks mūsu latviešu draudzes īpašums Kvebēkā, Tērvete. Tās man ir otrās mājas, un tā tās vienmēr paliks.

Uz kurieni tev tagad gribas ceļot?
Nākamā pieture: Himalayas kalni! Gribētu apciemot Tibetu un Nepālu, un pat varbūt Mjanmu.

Kur tu sevi saredzi pēc 10 gadiem?
Man pašlaik vēl neiespējams pat iedomāties kur atradīšos pēc 5iem gadiem! Dzīvi nākotnē nekad neēsmu varējusi saredzēt, bet ceru kautkād aizvākties uz Latviju, un turpināšu ceļot cik vien iespējams pirms tam!

Kā tu izdotu $1000 ja to šodien saņēmi?
Es tūlīt nopirktu lidmašīnas biļeti uz Rīgu lai varētu apciemot manu māsu! Neēsam sen redzējušās…

Kas ir tavs vislabākais ieradums? Sliktākais?
Mans vislabākais ieradums būtu ka es katru dienu nodrošinu kādu mierīgu pusstundu pašai sev. Vai nu es lasu, meditēju, pārdomāju kautko, jeb tikai aizeju pastaigāties pa jūrmalu – bet tas man dod iespēju atbrīvoties no aizņemtās dienas burzma, pat ja tikai uz īsa laika.

Domāju ka mans sliktākais ieradums būtu ka man bieži ienāk prāta kāda grandioza, godkārīga (un samērā neprātīga) ideja, un būdama pārāk ietiepīga, man paņem ilgs laiks lai atzīt ka tā ir neiespējama izsekot.

Kas ir tava vismīļākā grāmata? Filma?
Es nezinu vai tā ir mana vismīļākā grāmata, bet man ļoti patika Stephen Chboskija novele, The Perks of Being a Wallflower.

“Fērisa Bjulera brīvdiena” man ir bijusi vismīļākā filma kopš to pirmo reizi noskatīju. Žēl, ka vēl nebiju piedzimusi 80.ajos gados!!