Dāvis Siliņš

Man laimējās strādāt tieši kur man visvairāk interesēja, Nacionālā Kino Centrā. Kad es pirmo reizi ierados Kino Centrā, es uzreiz jutos kā mājās – visi kolēģi pulcējās ap galdu ar kafīju un kūkām lai ar mani iepazīsties. Man bija jautāts, kas man interesēja Kino Centrā, un ar to bija izgudrots kādi darbi man būtu piemēroti. Es tulkoju tekstus no latviešu uz angļu valodas Kino Centra mājas lapai. Man arī bija uzdots ražot īsus aiz kulisēm (“behind the scenes”) videoreportāžus par projektiem ar ko Kino Centrs nodarbojās. Šeit tad es ieguvu unikālu ieskatu filmas ražošanas processī, un nevis tikai tā, kā mani draugi (diletanti) to mēģina….

Kā piemēr, apciemojām filmēšana par Berlīnas mūras nobrukšana, kur man bija uzdots ņemt bildes par filmēšānas processi. Kādā tukšā laukumā Rīgā, bija uzbūvēts milzīgs Berlīnas mūras reprodukcija, kur apkārt un uz virsu atradās pār par simtiem aktieriem. Kameras izmantoja dollies un celtņi lai filmēt, kā šis milzīgais pūlis soļoja pie mūres, tēlojot, ka viņiem bija dedzīgu velmi nobrukt mūri un viss kas tas reprezentē. Esmu noskatijis līdzīgas grandiozs ainas filmās, bet šī bija pirmā reizi, kad bija iespēja redzēt no pirmavotas, cik tā ir milzīga processi to veiksmīgi pasniegt. Tas bija tā kā uzzināt kā desas tiek ražotas; kad ieņem tādu pabeigtu produktu, tad to var vienkārši izbaudīt, nezinādami cik tam bija sarezģīts ražojums, cik tas ir atbildīgs simtiem cilvēkiem sviedriem.

Ne tikai darbi, bet arī darbas kultūra bija patīkami. Bija vairāki notikumi, kuri man likās neparasti darba vidē, bet tomēr mani iepriecināja. Tā bija pirmā reizi, ka darbā, kolēģi mudināja ņemt pauze, lai iznākt ārā laukumā izmantot privāto, mobīlo zivju tirgu. Kāds kas pazīst vienu kolēģi bija atbraucis no Liepājas ar savu personālo preču vagonu, kur bija iebāzēts apmēram 20 kastes pilni ar zivīm. Nezinādams, kas tie vispār pa zivīm, man bija ar pirkstu jāparād kurus es vēlējos. Kad man sanāca divi pilni maisi, izlēmu, ka man pietiks nepazīstami zivi. Viens pēc otra, maisi tika nolikti uz svara kaussu. Šis tirgotājs vairāks reizes kautko norakstija. Beidzot: “1 eiro”. Turpini? Un? “… Tas sanāk viens eiro”. Labi, laikām tā nopietni ir gala summa. Atstāts bija tikai pietiekam naudu kādam Snickers konfektam, iegūts bija pietiekam zivs vesel nedēļai. Es gribētu visiem ieteiktu to pašu, bet atklāt sakot, es īsti nepazīstu šo vecīt, un es nezinu kā atrast viņu pārvietojamo zivju vagonu. Es vēl nemazs nezinu kas tie bija pa zivīm, ko es iebāzu vēderā. Viss, ko es varu ieteikt tad, ir izmantot vietējo ēdienu. Tā kā Latvijā ir liels svars ēdienu audzēšanai, tā noteikti nebija pēdējā reize, kad kāds indivīds man piedāvāja savu garšīgu, svaigu, nepazīstamu ēdienu.

Advertisements

One comment

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s