Author: sophiecircenis

Savvaļas ugunsgrēki (Wildland Fire)

Savvaļas ugunsgrēki, ugunsgrēku ekoloģija, un meža saimniecība ir tikpat apstrīdami temati kā vispārējā klimatu krīze. Šie temati man bija galīgi sveši pirms es pārvācos no Tennessee uz rietumu ASV, kur savvaļas ugunsgrēki paliek arvien lielāki un notiek arvien biežāk katru gadu. Šis apraksts nespēs iztirzāt minētos tematus pilnībā, bet piedāvās īsu vēsturi par ASV ugunsdzēsējiem un unikālu perspektīvu no viena pašreizējā ugunsdzēsēja Kalifornijā. Raksta beigās esmu pievienojusi dažus informācijas avotus, bet stingri iesaku jums tālāk pētīt resursus, ja jums interesē zemes ugunsgrēki, ugunsgrēku ekoloģija, un meža saimniecība. 

Zemes ugunsgrēks tipiski ir ugunsgrēks, kas aizdegās zibeņu dēļ, bet mūsdienās redzam zemes ugungrēkus, kuri iesākās cilvēku dēļ. Kaut gan, zemes ugungrēki nav jauna parādība, fosilijas pierāda uguņu iedegumus senās ogļu gultnēs (pirms 359.2-299 miljoniem gadu). Ugunsdzēšanas grupas, kā mēs tās tagad pazīstam, tika dibinātas Bostonā 17. gadsimtā, bet šīs grupas bija spesifiski domātas strukturālo ugunsgrēku dzēšanai. 1886. gadā, Kapteins Moses Harris no Amerikas kavalērijas, iestājās kā komandieris Yellowstone nacionālā parkā. Kavalērijai bija uzdots sargāt un pārvaldīt parku. Dažu dienu laikā, karavīriem bija jāsāka cīnīties pret zemes ugunsgrēkiem un turklāt kļuva par pirmiem atalgotiem zemes ugunsdzēsējiem.

Strādājot Yellowstone parkā, esmu iepazinusies ar dažādiem cilvēkiem, kuri strādā vairākos interasantos amatos. Starp tiem ir Colin Roth, kuru es satiku 2018. gada ziemā, savvaļas avārijas (Wilderness Emergency Technician) apmācību kursā. Colins ir zemes ugunsdzēsējs ASV mežsaimniecības dienestā (United States Forest Service) Kalifornijas štatā. Viņš tagad strādā helikopteru komandā bet ir arī strādājis kā frontes līnijas ugunsdzēsējs (handcrew firefighter) un ugunsdzēsības mašīnu komandā. Colins uzauga Yosemite nacionālajā parkā un seko tēva pēdās kā federāls ugunsdzēsējs. Colins paskaidro ko nozīmē būt zemes ugunsdzēsējam: 

Zemes ugunsdzēsēja darbs ir ļoti atšķirīgs no ‘parastām’ ugunsdzēsēja atbildībām. Mūsu komandas parasti neizsauc medicīniskos gadījumos, satiksmes avārijās, gāzes izplūdēs, jeb strukturālos ugunsgrēkos. Mēs esam augsti kvalificēti profesionāli kam vienīgais mērķis ir apturēt ugunsgrēkus, kas deg mežos, laukos, jebkurā dabas vidē– un mēs to ļoti labi darām. 

ASV valsts zemes ugunsdzēsības sistēma (US Federal Wildland Firefighter System) ir vislielākā visā pasaulē. Sadalam zemes ugunsgrēkus divās kategorijās, un tās nosaka mūsu uzdevumus un ko mēs varam sagaidīt ar sākotnēju uzbrukumu, (Initial Attack) un ‘Extended Attack’ ugunsgrēku. Initial Attack ugunsgrēki ir ugunsgrēki, kas ir diezgan jauni (tie tikai vienu dienu vai pat īsāk deg). Šādi uzdevumi ir ātri, dinamiski, un daudz resursi ir vajadzīgi. Personīgi, man vislabāk patīk strādāt tādos ugunsgrēkos, jo ir ātri jāreaktē, ir ātri jādomā, un tev ir jābūt fiziski gatavam garas stundas nostrādāt kāpot kalnos un ielējās. Pagarinātos uzbrukumos (Extended Attack), ‘kampaņu ugunsgrēki’ var degt dažas nedēļas, vai pat dažus mēnešus. Šiem ugunsgrēkiem vajag milzīgu, koordinētu centienu ar simtiem ugunsdzēsējiem no visas Amerikas. Kampaņu ugunsgrēkiem ir lēnāks temps, jo ir jāplāno lielāki operatīvi mērķi. Jaunākos ugunsgrēkos, parasti esi tieši pie liesmām, bet kampaņas ugunsgrēkos, vari būt jūdzes no liesmām gatavojot un sargājot savu rajonu.

Toties, mūsu komandas struktūrs ir ļoti līdzīgs ‘parastiem’ ugunsdzēsējiem (ar komunikācijas centriem, bataljonas priekšniekiem, kapteiniem, utt.). Federālie zemes ugunsdzēsēji skaitās kā ‘valsts resursi’; tas nozīme, ka mūs var izsaukt jebkādā brīdī, jebkur Amerikā vai nomaļas teritorijās, lai palīdzētu izdzēst ugunsgrēkus. Es patiesi nezinu, kur es būšu dienas beigās. Nav nedzirdēts, ka Kalifornijas zemes ugunsdzēsēji tiek izsaukti uz ugunsgrēkiem Idaho, Kolorādo, Montana, vai citos štatos. Tomēr, pēdējos gados, zemes ugunsgrēki Kalifornijā ir bijuši lieli un prasīgi. 

Zemes ugunsdzēsējiem ir unikāls dzīvesveids, un viņu darbs pieprasa garas stundas un bieži vien ir šausmīgi nogurdinošs gan fiziski, gan garīgi. Kolins paskaidro, ka normāla darba diena aktīvā ugunsgrēkā “iesākās 6os norīt. Katram ir savs rīta uzdevums ‘uguns nometnē’: dažiem ir jāsagatavo darbarīki, dažiem ir jāsaliek šīs dienas ēdiens un ūdens, un dažiem ir jāpiedalās instruktāžā, lai iegūtu jaunāko informāciju no tiem, kas nostrādāja naktsmaiņu. 

Mēs parasti strādājam no pulksten 0800 līdz 1800. Katra diena ir citādāka. Kādreiz mēs novietojam jūdzes garu šļūtenes,citreiz griežam kokus un veģetāciju, lai ugunsgrēku izplatību apturēt. Mēs pārbaudam ugunsgrēku kustību, un nodrošinam, ka uguns nav pārlecis mūsu izveidoto robežu un izveidojusi ‘ugunsbīstamības rajonu’ (hot spot). Mēs izmantojam  helikopterus un ūdenstvertnu-lidmašīnas, lai nomestu ūdeni un uguns palēninātāju. Dažreiz mēs tīšām aizdedzinam augus un veģitāciju ļoti izplānotā un saskaņotā veidā, lai novērstu ugunsgrēku no tā ceļa. Citreiz, mums ir uzdots aizstāvēt mājas vai citas ēkas. Katra darba maiņa, ugunsgrēks, un sezona ir atšķirīga no pēdējās, un šī dažādība pataisa manu darbu interesantu. 

Kad vakarā atgriežamies nometnē, mūsu prioritāte ir paēst vakariņas. Ja esam laimējuši mobīlo signālu mūsu nometnē, tad varam sazvanīt mūsu ģimenes un draugus. Tad ir laiks izgulēties, un norīt visu atkārtot. Parastais uzdevums ilgst 14 dienas. Pēc 14 nostrādātām dienām, mēs atgriežamies ugunsdzēsēju depo, un mums atļauj divas brīvdienas. Toties, 2020. gada uguņu sezona nebija normāla. Kopā ar savu komandu, mēs cīnījāmies ar vienu ugunsgrēku Kalifornijā 65 dienas ar tikai dažām brīvdienām.

Savvaļas ugunsdzēsējam nav viegla vai ērta dzīvošana; mēs guļam uz zemes, un dušas un tīra veļa ir reti dārgumi. Strādāt 14 dienas ir pietiekami grūti, bet strādāt vēl ilgāk var garīgi un fiziski ietekmēt cilvēku. Ir grūti tik ilgi strādāt. Mēs bijām ļoti sajūsmināti atgriezties mājās pie saviem mīļajiem un ‘normālas dzīves’ pēc 65 dienām. 

Aizsardzība pret savvaļas ugunsgrēkiem ir daudz svarīgāk šodien nekā tā ir bijusi pagātnē, jo pasaules iedzīvotāju skaits ir eksponenciāli audzis, un cilvēki tagad dzīvo vietās kur savvaļas ugunsgrēki bieži deg. Līdz ar to, uguns ekoloģija un izpratne par to, kā aizstāvēt mūsu vidi ir ļoti svarīgas. Kaut gan, ugunsgrēki nav vienmēr apdraudoši vai kaitīgi dabai. Uguns ir svarīga un nepieciešama daļa no ekosistēmas. Kolins paskaidro:

“Savvaļas ugunsgrēki ir dabiski un notika sen pirms cilvēku eksistences. Mežiem un pļavām VAJAG degt, lai tie būtu veselīgi. Zemas intensitātes savvaļas ugunsgrēki sadedzina to, kas ir viegli uzliesmojošs zemes virsū (priežu/eglu skujas, beigti koki, utml.). Kad beigtā veģetācija sadeg, tas atļauj jauniem augiem ieņemt vairāk ūdeni un gaismu. Uguns arī atdod zemei  uzturvielas. Daudz augu sugas ir attīstījušās paļaujoties uz uguni. Piemēram, daudzveidu čiekuri tikai atverās un palaiž sēklas ar uguns siltumu. No mežsaimniecības viedokļa, noteiktie ugunsgrēki ir nepieciešami, jo veselīgiem mežiem vajag periodiski degt. Ar noteiktiem ugunsgrēkiem, ugunsdzēsējiem ir iespēja kontrolēt uguņu spēku, lai visefektīgāk palīdzēt ekosistēmai.

Nav noslēpums, ka savvaļas ugunsgrēki ir intensīvāki un bīstamāki pēdējos gados nekā tie ir jebkad bijuši. Vairāki faktori šo īstenību ir ietekmējuši, bet pārmērīgi no tiem ir klimatu pārmaiņasmaiņas. Uguņu sezonas mūsdienās ir siltākas un sausākas, kas rada izkaltušus kokus un zāles–viss var ļoti viegli un pēkšņi aizdegties. Šeit, kur es strādāju, mitruma saturs decembrī ir uzskatāms kā “kritiski sauss” salīdzinot ar ‘normālu’ augustu. Uguņu intensitāte arī  aug finansējumu dēļ; mums vienkārši nepietiek budžets, lai izpildītu noteikto dedzināšanas projektus. Beigtie koki tad sakrājās, un rada saucamo ‘sērkociņu kastes’ efektu (tinder box effect). Šo iemesļu dēļ  mēs redzam tik neparastu un nepiedzīvotu uguņu uzvedību. Uguns parasti lēni kustās gar zemi, bet mēs tagad redzam lielas liesmas, kādreiz 200 pēdu garas, kas ļoti ātri kustās. 

Cilvēce būtiski ietekmē cik nāvīgi un smagi savvaļas ugunsgrēki ir kļuvuši. Neatiecīgi uz tavām domām par cilvēku ieraisītām klimata maiņām, ir vienkāršs fakts, ka cilvēku darbība ir ietekmējusi savvaļas ugunsgrēkus. Es pats esmu šo piedzīvojis. 2020. gada uguņu sezonā sadega visvairāk zemes akri kopš 1910. gada. Mūsu uzvešanās un darbības ir izraisījušas siltākas un sausākas vasaras, kas rada lielākus un distruktīvākus savvaļas ugunsgrēkus. Īpaši ASV rietumos, augstākas temperatūras un lietus trūkums izraisa sausumu; mitrums izgaro no zemes un augiem, un tie viegli kļūst par spridzekļiem. Savvaļas ugunsgrēki tad aug nekontrolējama tempā. Vissvarīgākā lieta, ko es citiem varu pamācīt, ir, ka cilvēku dēļ savvaļas ugunsgrēki paliek arvien sliktāki katru sezonu.  

Savvaļas ugunsdzēsības darbs ir grūts un neatlaidīgs, un tas pieprasa īpaši uzticīgus strādniekus.  Ar visām neērtībām un grūtībām, Kolins tomēr ir dedzīgs par darbu, kas iesākās kā eksperiments:

Es strādāju kā būvnieks pēc augstskolas, un nebiju laimīgs. Es zināju, ka man vajadzēja kaut kādu dzīves pārmaiņu, bet nezināju, ko darīt. Mans tēvs ir bijis valsts ugunsdzēsējs 35 gadus, un ieteica to pamēģināt vienu sezonu. Es pieteicos un piekritu nostrādāt tikai 6 menēšus, domājot, ka varēšu citu darbu atrasts, ja man ugunsdzēsība nepatīk. Man jau pēc pirmās nedēļas šis darbs kļuva par sirdslietu. 

Un, neskatoties uz šīs jomas raksturīgiem riskiem un bīstamībām, savvaļas ugunsdzēsība piedāva diezgan unikālus un neaizmirstamus piedzīvojumus: 

Dažreiz, visneaizmirstamākie momenti ugunsdzēsējiem nav pat saistīti ar ugunsdzēšanu. Es vienreiz strādāju nakts maiņā Yosemite nacionālajā parkā, un tajā vakarā bija visskaistāka meteoru plūsma, ko jebkad esmu redzējis. Gulēju uz ugunsdzēsības mašīnas jumta un jutos tik laimīgs. 

Savvaļas ugunsdzēsība ir grūts darbs, kam ir vajadzīgs niansētas prasmes un īpaša kompetence. Šis darbs ir absolūti kritisks mežsaimniecībai, it sevišķi ar to, ka ugunsgrēki paliek arvien bīstamāki katru gadu. Kā parka uzraugs, kurš nodrošina parka apmeklētāju drošību, esmu ļoti pateicīga ugunsdzēsējiem, kuri uzdod ikdienas ērtības un ir ar mieru saskarties ar briesmām, lai sargāt mūs un mūsu iemīļoto dabu. 

Wildland fire, fire ecology, and forest management all seem to be as highly controversial as climate change itself. All of this was completely foreign to me before I moved from Tennessee to the western US, where wildfires are increasing in size and magnitude every single year. This article will by no means be a complete guide into understanding wildland fire, but my hope is to expose you to some new perspectives and information. I’ve referenced some resources about wildfires and their effects here, but I encourage you to do some additional research on your own if the topic interests you. 

Historically, lightning has been the cause of most wildfires, though the modern age has seen an increase in “wildfires” that have a human ignition source. Wildfires are not a new phenomenon, however; we have fossil evidence of fire in coal beds of the Carboniferous period (359.2 – 299 million years ago).1 The fire service saw its beginnings in Boston, MA in the 1600’s, but this was in a structural fire fighting posture. In 1886, Captain Moses Harris from Troop M of the 1st United States cavalry took over command of Yellowstone National Park, where his cavalry was tasked with managing the administration and protection of the park. Within days of their arrival, the soldiers had to begin fighting wildfires, becoming the first wildland firefighters to be paid for their service. 2

Working at Yellowstone, I have met many different people in many different lines of work, and among them is Colin Roth. Colin and I met at a Wilderness Emergency Medical Technician training in Lander, Wyoming in the winter of 2018. Colin is a wildland firefighter for the United States Forest Service based out of California. He is currently working for a fire attack helicopter crew, but has also served on fire hand crews and wildland fire engines. Colin was born and raised in Yosemite National Park and is following in his father’s footsteps as a federal wildland firefighter. I asked Colin to explain what it means to be a wildland firefighter: 

“The job of a federal wildland firefighter is not like the job of a normal “firefighter”. We don’t (usually) respond to medical aids, traffic collisions, gas leaks, or house fires. We’re highly skilled and trained personnel that have one mission- contain fires burning in forests, grasslands, and everything in between, and we’re quite good at it. The US Federal Wildland Firefighter System is the biggest firefighting agency in the entire world. There are two types of wildfires we respond to: Initial Attack and Extended Attack fires. Initial Attack fires are wildfires in the early stages (24 hours or younger). These are fast paced, dynamic, and require all-hands-on-deck. Personally, these are my favorite types of fires as they require a fast response, quick decision making, and test the limits of your physical fitness. Extended Attack fires, or “Campaign Fires” can last anywhere from a few weeks to a few months. These fires require a massive coordinated effort from upwards of hundreds of firefighters from all around the US. The pace is a bit slower as Extended Attack fires require more time to plan for larger operational objectives. With Initial Attack fires, you’re often right against the flames fighting fire. With Extended Attack fires, you could be miles away preparing an area for the fire’s impending progression.

However, just like a normal “firefighter” we have a similar structural system (dispatch centers, battalion chiefs, captains, etc). Federal wildland firefighters are a “national resource” meaning we can respond anywhere in the United States and outlying territories to aid in wildfire suppression at any given time. I truly do not know where I’m going to end up at the end of the day when I go to work. It’s not uncommon for crews in California to respond to fires in Idaho, Colorado, Montana, etc. However, as of late, the fires in California keep us quite busy. 

Wildland firefighters live a very unique lifestyle, working long shifts that are extremely demanding both mentally and physically. Colin explains that a normal day shift for an active fire “ usually starts around 6am. First thing in the morning at fire camp everyone on the crew has a different morning chore. Some prep equipment for the day, some get food and water for the crew, some attend intelligence and fire behavior briefings to see our mission for the day and catch up on any notable events from the night shift.

We’re usually out on the fire line from 8am-6pm. Every day on the line is different. We could be putting in miles of hose line, cutting the fireline with chainsaws and an assortment of shovel-like tools to remove vegetation from the fire’s path. We could be patrolling the fireline for any hotspots that could jump out of the fire area. We could be working with helicopters and tanker planes to drop water and fire retardant. We could be purposefully lighting fires in a coordinated effort to remove vegetation in front of a fire’s path. We could be defending structures or ranches. When we get back in camp at night, our priority is dinner. If you’re lucky enough to have cell service, you might chat on the phone with loved ones. Then we try to get some sleep, then wake up and do it all over again, and again, and again. 

Every shift, fire, and season is completely different from the last. The variety is what keeps the job exciting.

A “normal” fire assignment is 14 consecutive shifts. After our 14, we return to our station and take 2 days off and get ready for the next fire. Having said that, there was nothing normal about the 2020 fire season. This season, my crew was attached to a single fire in CA for 65 days. Every once in a while we would get a day off, but for over 2 months, we were on one single fire.

It’s a pretty uncomfortable lifestyle. You sleep on the ground, and showers and laundry are a rare commodity. 14 days is hard enough, but a fire assignment of that length can really start to wear on you mentally and physically. It can be tough to keep your head and body in the game for that long. We were excited to finally return to our station, loved ones, and life as “normal” after 65 days.”

As humans have expanded across the globe and evolved throughout time, fire protection has become an increasing necessity. As communities develop into the wildland urban interface, (any area where human-made structures exist within an area prone to wildfire) fire ecology and awareness of defensible space has become more and more important. This, however, does not mean that fire should be regarded as a purely destructive force. Colin explains that

“Wildfires are completely natural and have been happening longer than humans have been around. Forests and grasslands NEED to burn to be healthy. Low intensity fires remove the build-up of dead fuel on the ground (think pine needles, sticks, and dead trees). This allows young plants to receive more water and sunlight to grow. Fires also return key nutrients back to the soil for healthy plant growth. Many species have evolved to be dependent on fires. For example, pine cones from many species require the heat from fire to open the cone to release seeds. This is why prescribed burns are so necessary from a forestry viewpoint. A well-managed, healthy forest requires periodic burning from low intensity fires. With prescribed burns, firefighters can control the intensity of the fire to meet these objectives.

The extreme wildfires of recent years are a result of multiple factors: “Most notably, climate change is trending fire seasons to be much more hot and dry, which results in trees, brush, and grass being exceptionally dry and susceptible to fire. Currently  [in my assigned] forest, the moisture content of the brush in December is what we would consider “Critically Dry” for a normal August. Fire severity is also increasing due to restricted funds. We simply do not have enough money to complete prescribed burning projects during the winter months, leading to an accumulation of dead fuel and the “tinder box” effect. Couple these two factors together and we’re seeing unprecedented fire behavior. Instead of slow moving fires confined to the ground, we’re seeing walls of fire up to 200 feet high moving miles in a matter of minutes.

Humans are directly causing wildfires to become more deadly and severe. Regardless of your opinion on human-caused climate change, it is quite simply a fact that the actions of humans over time have caused wildfires to become explosive. I have literally seen this first-hand. The 2020 fire season saw the most acres burned since 1910. Our actions over time have caused summers to be hotter and drier, resulting in larger and more destructive wildfires. Rising temperatures have caused widespread droughts in the West, resulting in the little amount of moisture in the soil and plants to evaporate, leaving fuels super-explosive, making fires grow at an uncontrollable rate. The most important thing I would like for you to know about wildfires, is that we are making them worse every season.”

The work of wildland firefighting is arduous and taxing, and requires dedicated personnel. Despite its discomforts and rigorous demands, Colin is extremely passionate about a job that first started as an experiment:

I was working heavy construction after graduating college and I was pretty unhappy. My dad has been a federal firefighter for over 35 years and suggested I just give it a try for a fire-season. I told myself that I would give it a shot for 6 months, and if it wasn’t for me, I’d try something else. After the first week of the season, I was hooked and loved every second of it.

And, despite the job’s hazards and risks, working intimately with our country’s forests and parks can provide some pretty memorable experiences:

Sometimes the most memorable parts of fires aren’t really related to fighting fire at all. One memorable experience was working a night shift on a fire in Yosemite National Park. That night was the most amazing meteor shower I have ever seen in my life. I remember laying on top of the fire engine at about 3 AM just watching countless shooting stars feeling so lucky. 

Wildland firefighting is a difficult job that requires a nuanced skill-set and expertise, and an indispensable piece of the forestry picture as these fires become more dangerous with each season. As a Park Ranger protecting a park’s visitors, I am very thankful for all the firefighters that put their lives on hold to face danger in order to protect everyone and the wild spaces we cherish. 

*Parts of my interview with Colin have been edited for clarity

  1. Pyne, S. J. (1997). Fire in America: A Cultural History of Wildland and Rural Fire (Weyerhaeuser Environmental Books) (Reprinted.). University of Washington Press.
  1. National Fire Fighter Wildland Corp. (2015, May 4). The History and Evolution of Wildland Firefighting. The National Firefighter. https://www.nationalfirefighter.com/blog/The-History-and-Evolution-of-Wildland-Firefighting

Barnes, B., Zak, D. R., Denton, S. R., & Spurr, S. H. (1998). Forest Ecology (4th ed.). Wiley.

ZOOMēsim uz KBLS! (Let’s ZOOM to KBLS!)

Mani sauc Dārija Baginska un esmu no Čikāgas, bet pašlaik studēju Mičiganas Štatu Universitātē, Austrumu Lansingā. Es studēju pamatskolas izglītību un koncentrējos “Language Arts” un TESOL, “Teaching English to Speakers of Other Languages”. Kopš manas bērnības, esmu turējusi izglītību tuvu pie sirds. Es pateicos maniem skolotājiem, gan latviešu, gan amerikāņu skolās, jo viņi man palīdzēja atrast savu dedzību mācot. Pirms trim gadiem es absolvēju Krišjāņa Barona Latviešu Skolu, kurā es jau trīs gadus esmu skolotāja. Sakarā ar pandēmiju, mūsu skolas gads ir noticis attālināti lietojot ZOOM platformu. Tas man deva iespēju atgriezsties kā skolotājai no tālienes, un par to pateicos.

My name is Darija Baginska and I’m from Chicago, but I’m currently studying at Michigan State University in East Lansing. I am studying primary education with a concentration in “Language Arts” and TESOL, Teaching English to Speakers of Other Languages. Since childhood, I have always held education close to my heart. I am thankful for my teachers in both American and Latvian schools because they helped me discover my love for teaching. Three years ago, I graduated from Krišjāņa Barona Latvian School where I have since been a teacher. With the pandemic, we have been using Zoom to have a virtual school year. This has given me the opportunity to come back as a teacher even though I do not live in Chicago and for that I am grateful.

Pirms 70 gadiem, Krišjāņa Barona Latviešu Skola bija dibināta Čikāgā. Pa visiem šiem gadiem, skola nekad nav noturējusi klases virtuāli. Šis skolas gads ir bijis pavisam savādāks skolai, skolotājiem, un arī skolēniem. Šogad es esmu viena, no trešās klases skolotājām. Mēs tiekamies lietojot ZOOM katru sestdienu uz divām stundām. No skolas gada sākuma, pārsvarā klašu stundas bija jāmāca un jāmēģina daudzas jaunas lietas, jo kas strādāja iepriekšējos gados ne vienmēr darbojās virtuāli. Šis ir redzams ar darbu, ko skolotājiem ir jāsagatavo ārpus klases. Iepriekšējos gados, varējam sagatavot materiālus samērā ātri. Tagad mums paiet ilgāks laiks, jo ir daudzi materiāli, kas ir jāizsūta skolēniem vai vecākiem pirms stundām.

Chicago’s Krišjāņa Barona Latvian School was founded 70 years ago. Throughout its history, classes have never been held virtually. This year has been completely different for the whole school, its teachers, and its students. This year, I am one of the teachers for the third grade class. We meet using Zoom every Saturday for two hours. From the beginning of the school year, we had to try and teach a lot of new things because what had worked previously could not be applied to our new situation. This is most evident through the amount of work we, as teachers, have to do outside of class. Before, we could prepare materials somewhat quickly. Now, it takes us longer because there are more materials that we have to send our students and their parents before class.

Pirmā semestrī, man bija daži šķēršļi, kas lika man gudrot – kā tikt galā. Skatoties atpakaļ, par to esmu ļoti lepna, jo zinu tās pūles man palīdzēs kļūt par labāku skolotāju, speciāli, ja satikšu citus šķēršļus nākotnē. Pirmkārt, šis skolas gads man pavisam mainīja iespēju veidot personālas attiecības ar skolēniem, jo neesam vienā kopīgajā klašu telpā. Arī bija diezgan grūti, ka es nebiju Čikāgā, kur galvenokārt mani bērni pa gadu atrodās. Pēc dažām stundām, es ievēroju cik daudz vairāk man būs jāpiestrādā uzturēt šīs attiecības. Tas notikās runājot ar skolēniem par viņu ikdienām, un ne tikai klašu materiāliem. Lietojot ZOOM, es iemācījos vairāk par katru bērnu. Es labāk sapratu viņu valodas spējas un arī viņu intereses. Šis man palīdzēja sarunāties, mācīt, un iesaistīt skolēnus, jo viņiem patika, kad mēs aptvērām personīgu informāciju.

In the first semester, I went through a lot of obstacles that pushed me to think about how to get through this year. Looking back, I am really proud of how I managed because I know those efforts will help me become a better teacher, especially when other obstacles surface. Firstly, this school year has completely changed the personal relationships that I am able to have with my students because we are unable to be together in one classroom. It was also hard because I am not currently living in Chicago, where most of my students are from. After a couple of classes, I realized how much harder I would have to work to maintain those kinds of relationships with the kids. This meant talking to the students about life rather than just school materials. Using Zoom, I learned more about every kid. I was able to better understand their language abilities and their personalities. This helped me engage them in learning and hold their interest because they like when we incorporate our own personal contexts.

Otrukārt, es ievēroju skolēnu koncentrācijas robežas. Jaunākiem skolēniem ir grūtāk piestrādāt pie uzdevumiem ilgāku laiku un koncentrēties uz vienu priekšmetu. Tādēļ, mums bija jāpiestrādā un jāsameklē vidējo punktu, kurš atļauj viņiem vislabāk mācīties. Skolas diena ir tagad īsāka. Satiekamies tikai uz divam stundām, kur parasti mums bija aptuveni piecas stundas. Ar ZOOM ir ļoti svarīgi, ka mēs visi esam gatavi un pilnīgi iesaistīti stundas laikā. Pārsvarā skolēni šo saprot un ierodās laicīgi uz stundām ar gataviem materiāliem! Šāda piedalīšanās palīdz bērnu mācībām. Tamdēļ, kad skolas dienas ir īsākas, skolēni ļoti priecājās. Ticiet vai ne, arī skolotāji ir laimīgi par to. Ar īsāku skolas dienu, mums ir ciešāks fokuss. Skolēniem ir mazāk jautājumu, sakarā ar kas ir un nav svarīgs.

Secondly, I realized how important it is to consider concentration spans of children. Younger students have a harder time working or concentrating for long periods of time on one subject. For this reason, we had to work and find a middleground that would allow the kids to learn best. School days are now shorter. We only meet for 2 hours instead of the usual 5 hours. With Zoom, it is really important that we are all ready and fully engaged during class time. Most students understand this and show up on time to classes ready with their materials. This participation helps with their learning. Therefore, when school days are shorter, the students are happier. Believe it or not, teachers are also happy about that. With shorter school days, we have a sharper focus. Students typically have less questions about what is or isn’t important.

Starp citu, es domāju vislabākie un izpalīdzīgākie ieteikumi ir nākuši no skolēnu vecākiem. Bez viņu atbalsta, šis gads nebūtu gājis tik gludi. Viņi ir tie, kuri patiešām palīdzēja ZOOM sadarbībām izveidoties. Skatoties uz bērniem, es zinu, ka bija grūti sākumā piedalīties virtuāli, bet viņi ieradās katru sestdien ar smaidiem uz sejām, lai mācīties kopā ar klases biedriem! Pandēmijas laikā visiem ir bijis jāņem savādāku soli lai piestrādātu kopā ar citiem. Mēs, kā tauta, turpinam uz priekšu, vai no Čikāgas, Austrumu Lansingas, Iovas, Teksasas, jeb citas mājas pilsētas.

Besides what I’ve already mentioned, I think the best and most helpful things have come from the parents of our students. Without their support, this year would not have gone as well or as smoothly. They are those that really help our Zoom classes run efficiently. When I think about the kids, I know that it was hard for them in the beginning to participate virtually, but they still showed up every Saturday with smiles on their faces ready to learn with their peers! Because of the pandemic, everyone has had to take different steps to collaborate with others. We, as a people, are moving forward whether from Chicago, East Lansing, Iowa, Texas, or any other places.

Turpināsim uzturēt mūsu latvietību – droši, bet attālināti!

Let us keep our Latvian heritage alive- surely, but safely!

Dārija Baginska

Ziemassvētku rūķīšu saraksts

ALJA Ziņas Christmas Wish List

Ziemassvētki tuvojās! Jā jūs meklējat, kur nopirkt latviešu preces un dāvanas, tad mēs jums palīdzēsim! 

Nav jāmeklē tālāk- te ir mūsu vismīļākie Interneta veikali! Meģināsim atbalstīt latviešus šajā Ziemassvētku laikā.

Christmas is coming up! If you are looking for places to buy Latvian presents, then we are here to help!

No need to look further, here are our favorite webstores. Let’s try and support Latvians and their stores this Christmas.

  1. http://alja.org/shop 

2. http://www.maijarebecca.com/

  1. https://www.etsy.com/shop/InkDesignLV 
  1. https://www.etsy.com/shop/SproutingBaltic 

  1. https://www.etsy.com/shop/BalticVibes
  1. https://www.etsy.com/shop/MyLittleHandicrafts

  1. https://www.etsy.com/shop/SimplyWhiteTshirts 
  1. https://www.etsy.com/shop/BalticJewelryLatvia
  1. https://www.etsy.com/shop/HobbywoolRiga
  1. https://www.etsy.com/shop/LoudLatvian
  1. https://aleksvizulis.com
  1. https://www.etsy.com/shop/Vilkspottery

Mēs iesakam nopirkt šos dārgumus visai ģimenei.

We recommend buying these gems for the whole family.

2020. gada ALJA Kongress

2020. gada ALJA Kongresā, no 23. novembra līdz 28. novembrim, ALJA valde, biedri, un citi satikās virtuāli izmantojot Zoom. Pirmdienas vakarā Nikolajs Pone un Krišs Putniņš runāja ar Kārli Druvu. Otrdien Larisa Medne mums mācīja gatavot biešu hummus, kartupeļu pankūkas, un gurķu salātus. Trešdien Daiga Cera pārrunāja dziesmu grāmatas Līksmības Zizļa rediģēšanu ar Imantu Nīgali. Sestdien un svētdien valde un biedri satikās pārrunāt pagājušā gada darbību, balsot par rezolūcijām, un ievēlēt jauno valdi. Mūsu 68. Kongresa darbu kārtība ir pieejama te. Annelī Ramoliņa un Liāna Berkolda saņēma 2020. gada ALJA Kongresa stipendijas un rakstija par viņu Kongresa pieredzi. 

The 2020 ALJA Kongress occurred during the last week of November. ALJA board, members, and others met virtually through Zoom. On Monday, Nikolajs Pone and Krišs Putniņš talked with Kārlis Druva. On Tuesday, Larisa Medne taught us how to make beet hummus, potato pancakes, and a cucumber salad. On Wednesday, Daiga Cera discussed the revision process of the sing book “Līksmības Zizlis” with Imanta Nīgale. Everyone met on Saturday and Sunday to discuss last year’s accomplishments, vote on new resolutions, and elect a new board. Our 68th Kongress’ minutes are available here. Annelī Ramoliņa and Liāna Berkolda recieved 2020 ALJA Kongress stipends and they wrote about their Kongress experience. 

Šogad kongress bija citādāks jo pandēmijas dēļ bija pilnīgi virtuāli. Būtu bijis ļoti jauki visus redzēt klātienē, bet man liekās, ka izdevās ļoti labi uz Zoom. Man ļoti patika dzirdēt par visām rezolūcijām un pozīcijām. Es ceru nākamgad būt padomē vai kādā citā pozīcijā, lai vairāk iesaistīties ALJA darbībā! Es ceru, ka nākamajā gadā tur varēs būt vairāki pasākumi, kur es varēšu piedalīties, un cerams, ka Kongress notiks klātienē. Es domāju, ka ALJA valde ļoti labi sagatavojās šī gada kongresam un man likās, ka vēlēšana izdevās ļoti labi. Nevaru sagaidīt nākamo gadu, lai redzēt ko ALJA paveic, un, lai mēs varam atkal visi būt kopā.

  • Annelī Ramoliņa

Šogad, Kongress bija ļoti citādāks nekā ir bijis pagājušos gados. Diemžēl, mēs nevarējām satikties personīgi un visām lekcijām bija jānotiek caur Zoom. Tomēr, man bija ļoti interesanti redzēt cilvekus kurus es pazīstu vadot viņa pašu intervijas, un man sevišķi patika Larisas Mednes vegānu cepšanas vakars. Jo es dzīvoju rietumkrastā, pamosties sapulcēm bija grūti laika maiņu dēļ, bet kad beidzot uzmodos, tās bija ļoti saistošas un jutās it kā mēs visi sedējām tanī pašā istabā un pārrunājām šī gada rezolūcijas. Kaut gan tradicionālās Kongresu muļķības šogad nebija, domāju, ka ALJA rīkoja ļoti interesantas lekcijas un pievilcīgu pilnsapulci. Es nevaru sagaidīt satikties ar draugiem atkal nākamgad savā mājas pilsētā!

  • Liāna Berkolda

This year’s Kongress was different than usual because everything was completely virtual due to the pandemic. It would’ve been really nice to see everyone in person, but I think that it ended up working out really well over Zoom. I really liked to hear about all the resolutions and positions. Next year, I hope to be on the council or run for another position so I can get more involved with ALJA! I also hope that we can have more events and that Kongress can be more normal. I think that the ALJA board was really well prepared for this year’s Kongress and the elections for the new board went really well. I can’t wait until next year to see all that ALJA does and be together again in person. 

  • Annelī Ramoliņa

This year, Kongress was very different than it has been in the past few years. Sadly, we couldn’t meet in person and all lectures/seminars had to happen over Zoom. Even so, it was really interesting to see familiar faces leading their own lectures. I really liked Larisa Medne’s vegan cooking lecture. Because I live on the west coast, waking up for the conferences was really hard because of the time change, but, when I finally got up, they were very engaging which made it feel like we were all sitting in the same room discussing this year’s resolutions. Although the traditional Kongress antics couldn’t happen this year, I think that ALJA organized really interesting lectures and conferences. I can’t wait to see everyone again in my hometown next year for LA Kongress!

  • Liāna Berkolda

Situācija Baltkrievijā pēc 18. oktobra rallijas

Pat pēc Baltkrievijas drošības spēku draudiem, 18. oktobrī aptuveni 30,000 cilvēku pulcējās, lai mierīgi protestētu Minskā un Baltkrievijas pilsētās. Mītiņā, ko tagad sauc par Partizānu maršu, tika aizturēti vairāk nekā 280 cilvēki un apcietināti aptuveni 237 cilvēki, lai gan avoti ziņoja par atšķirīgu skaitu. Kopš krāpnieciskajām 9. augusta vēlēšanām ir aizturēti no 12,000 līdz 13,000 baltkrievu. Drošības spēki neliecina par atkāpšanos, demonstrējot nepārtrauktu spēka demonstrēšanu pret protestētājiem un ziņojumus par plašu ļaunprātīgu izmantošanu cietumos. Mierīgie protestētāji ir atkārtoti aicinājuši Lukašenko atkāpties no amata līdz 25. oktobrim vai rīkot valsts mēroga streiku. Liekas, ka Lukašenko pamatbāze atkrīt, un to galvenokārt veido valsts darbinieki. Pēc Carnegie Europe vecākā līdzstrādnieka Tomasa De Vāla teiktā, Lukašenko atbalsts ir samazinājies līdz 26%, nosaucot viņu par “prezidentu, kuru neviens nevēlas”.

Pa to laiku Kremlis ir iekļāvis Svjaatlanu Tihanovsku viņu meklējamo personu sarakstā. Tihanovskaja kā galvenā opozīcijas kandidāte stājās pret Lukašenko pēc tam, kad viņas vīrs, slavens blogeris, tika aizliegts un ieslodzīts cietumā. Kopš 9. augusta vēlēšanām opozīcijas līdere ar ģimeni ir izsūtīta Lietuvā. Kā ziņo Krievijas ziņu aģentūra Tass, Tihanovskajas orderis arestam ir izdots gan Baltkrievijā, gan Krievijā. Krievijas Iekšlietu ministrija nav izplatījusi paziņojumu. Tikmēr Tihanovskaja regulāri tikās ar Eiropas līderiem, tostarp ar Angelu Merkeli. Putins neplāno tikties ar Tihanovskaju.

Eiropas Savienība līdz šim ir mērķējusi 40 Baltkrievijas amatpersonas un ir atteikusies atzīt vēlēšanu rezultātus. Kad Lietuva un Polija aizsargā un atbalsta opozīciju, ES valstis solidāri ar Lietuvu un Poliju atsauc savus vēstniekus Baltkrievijā. Baltkrievija ir apgalvojusi, ka Lietuva un Polija “iejaucas viņu iekšējās lietās.” Savā komentārā Tomass De Vāls aicina Eiropas Savienību sākt sagatavot palīdzības paketi Baltkrievijas atbalstam, kad notiek demokrātiska pāreja. Viņš arī ierosina ES sadarboties ar SVF, Pasaules banku, Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banku un Eiropas Investīciju banku, veicot koordinētus ekonomiskos centienus, lai palīdzētu Baltkrievijai pārejā uz demokrātiju.

ALJA aicina Amerikas latviešu sabiedrību atbalstīt Lukašenka atkāpšanos, turpināt nosodīt nežēlību pret miermīlīgiem protestētājiem un aicināt nekavējoties atbrīvot tos, kuri ir nepareizi ieslodzīti.

On October 18th, despite threats from the Belarusian security forces, approximately 30,000 people gathered to protest peacefully in Minsk and cities across Belarus. The rally, now called Partisan March, saw more than 280 people detained and approximately 237 people arrested, though sources have been reporting differing numbers. Since the fraudulent elections of August 9th, between 12,000 and 13,000 Belarusians have been detained. Security forces show no sign of backing down, showing continuing displays of force against protestors and reports of widespread abuse in jails. The peaceful protestors have renewed their call for Lukashenko to step down by October 25th or face a nationwide strike. Lukahenko’s core base has seemed to be falling away, predominantly composed of state workers. According to Thomas De Waal, a senior fellow with Carnegie Europe, Lukashenko’s support has dropped to 26%, calling him “the president that no one wants.” 

In the meantime, the Kremlin has put Svyatlana Tikhanovskaya on their wanted list. Tikhanovskaya ran against Lukashenko as the main opposition candidate after her husband, a famous blogger, was barred and jailed. The opposition leader has been exiled in Lithuania with her family since the August 9th elections. According to Russia’s Tass news agency, Tikhanovskaya’s warrant for arrest has been issued in both Belarus and Russia. The Russian interior ministry has not released a statement. Meanwhile, Tikhanovskaya has routinely met with European leaders, including Angela Merkel. Putin has not made any plans to meet with Tikhanovskaya. 

The European Union has thus far targeted 40 Belarusian officials and has refused to recognize the results of the election. As Lithuania and Poland protect and support the opposition, EU nations are recalling their ambassadors to Belarus in solidarity with Lithuania and Poland. Belarus has claimed that Lithuania and Poland are “interfering in their internal affairs.” In his commentary, Thomas De Waal calls for the European Union to start preparing an assistance package to aid Belarus for when the democratic transition happens. He also suggests the EU to work with the IMF, the World Bank, the European Bank for Reconstruction and Development, and the European Investment Bank in a coordinated economic effort to aid Belarus in their transition to democracy. 

ALJA calls upon the American-Latvian community to support the call for Lukashenka to resign, continue to condemn brutality against peaceful protestors, and call for the immediate release of those who have been wrongly imprisoned.