Lielā diena: iešūpojamies pavasarī

Ariāna Ūle

Pavasaris beidzot klāt, nesdams pirmos dedzīgos pumpurus, skanīgo putnu dziesmu un ieskaujošo siltumu. Tagad, saules ilggaidītā gaismā, ir laiks pamosties. 

Pirms kristietības ierašanās, mūsu senči svinēja šo gaismas pārvaru 3 (vai 4) dienas, lai pilnīgi izteiktu savu milzīgo pateicību, ka Saule ir atgriezusies — tas ir, kad diena beidzot ir kļuvusi lielāka par nakti. Vienīgi Ziemassvētkus svinēja tik ilgi, un abi svētki līdzīgi personificēti: Lieldienas kā māsas, pretim Ziemassvētku brāļiem:

Četras māsas, Lieldieniņas, četri brāļi, Ziemassvētki;

Astoņām dieniņām darām saldu alutiņu.

Saules rita svinību personificēšana piedāvāja iespēju mūsu senčiem savienot kosmisko pasauli ar savu cilvēcisko. Viņi turklāt sagaidīja šos svētku iemiesojumus kā mīļus ciemiņus, kuri vienmēr ieradās ar dāsniem ciemkukuļiem (kā jau visi labi latviešu ciemiņi). Metaforiskās Lieldienu māsas nesa olas, plāceņus, zāles un ziedus — pavasara dāvanas, ko visi pateicīgi saņēma. 

Pavasara saulgriežos, kā visos svētkos saules kalendārā, darbojas īpaša maģija. Lieldienas rītā, mūsu senči modās ar saullēktu un mazgāja savas sejas tekošā ūdenī, kuram šajā rītā bija dziedinošs spēks. Pārnākdami mājā no upes vai strauta, ar pūpola zariem izpēra tos, kuri bija aizgulējušies. Tāpat kā budēļu pēršana Ziemassvētkos, pūpolu pēršana veicināja modrību un veselību. 

Kad visi bija pamodušies, bija laiks brokastīm, vissvarīgākais mielasts Lieldienās. Kaut šīs brokastis nebija visbagātākais mielasts salīdzinot ar citiem svētkiem, Lieldienas galds tika klāts ar īpaši simboliskiem ēdieniem. Starp šķiņķiem un cepešiem piederēja viss apaļais: olas, plāceņi, sieri kā saules simboli. Dainās uzsver to, ka Lieldienu olas ir baltas, sudraba, zelta (olu krāsošana, kā mēs to tagad pazīstam, ir jaunāka tradīcija) un tālāk pierāda olas līdzību saulei kā auglības un dzīvības nesēja. Sākot mielastu, saimniece pirmo olu sadalīja tik daļās, cik cilvēku pie galda, lai visi spētu kopīgi baudīt pirmo kumosu. Lai tikai neaizmirstas sāls — kas Lieldienu olas ēd bez sāls, visu vasaru melos. Un, olas ēdot, ir jānovēro čaumalas atdalīšanās: ja labi nolobās, tad augs labi lini! Bet ar čaumalām jāuzmanās — ja tās nejauši kājām samin, tad tai mājā ļaudis nemierā dzīvos.

Mums noteikti pazīstams ir pilnīga cita tipa nemiers — Lieldienu olu kari, kuros katrs ar savu izvēlēto olu mēģina pārvarēt pārējās. Mūsu senči aizpildīja savas 3 vai 4 dienu svinības ar vairākām rotaļām un spēlēm, starp tām ir arī olu ripināšana. Spēlētāji viens pēc otra ripina savu olu pa dēli, kas ir nolikts slīpi. Ja ola pieskaras jau lejā esošajai, tas ripinātājs savāc abas olas. Tam, kuram beigās ir visvairāk olu, būs laimīgs gads! 


Tradicionālās Lieldienas, kaut šodien plaši nesvinētas salīdzinot ar Jāņiem, tomēr dainās tiek izceltas kā īpaši svētki salīdzinot ar citiem. Mūsu senās dievības arī svinēja ģimenes godus; tautas dziesmu tekstos lasām, ka Lieldienas kopā ar Ziemmassvētkiem ir (ne-kristiešu) Dievam “dārgi laiki,” jo Ziemassvētki ir Dieva piedzimšanas laiks un Lieldienās viņu liek šūpulī:

Ziemassvētki, Lieladiena, tie Dievam lieli svētki:

Ziemassvētkos Dievs piedzima, Lieldienā šūpli kāra. 


Šī svētā izdarība parādās Lieldienu šūpuļu kāršanā, un šūpuļu kustība atdarina dabas novērojamo dzīvību: zāles un labība šūpojas vējā, pat Saule šūpojās pāri debesīm. Piesaucot šādu kustību, mēs vairojam dzīvības un auglības spēku — bez kuriem mūsu zemkopju senči nevarēja iztikt. Līdzīgi Meteņu ragaviņu braukšanai, Lieldienu šūpošanās solīja auglīgu ražu, veselīgus lopus un vispār laimīgu gadu:

Ap Meteni slaiži laižu, lai liniņi gari aug;

Ap Lieldienu šūpojos, lai telītes barojās.

Šūpoļu kāršana turklāt bija goda pienākums, kuru  uzticēja tikai prātīgiem un apzinīgiem cilvēkiem, lai šūpoles būtu drošas un lai tajās ir viegli šupoties. Labākā vieta šūpolēm bija augstā kalnā starp diviem kokiem, lai tās varētu ieraudzīt no lejas (un lai būtu tuvāk Saulei), bet dainas arī piemin šūpolu kāršanu citās vietās:

Spīdi nu, saulīte, ābeļu dārzā,

Tur mūsu bāliņi šūpoles kāra.


Šūpoles, tā pat kā mājas un apģērbus, bija jāizgrezno ar lentēm, prievītēm un ziediem, lai tās būtu gatavas svētkiem. Izgreznotās šūpolēs varēja kāpt ikkatrs; šūpošana bija domāta visiem, jebkādā vecumā. Pēc garās, izolējošās ziemas, šī bija pirmā reize kurā ļaudis varēja satikties ar cilvēkiem ārpus savām ciltīm — šūpošanās piedāvāja īpašu iespēju jauniešiem vienam otru nolūkot… Šupolēs kāpēju apdziedāja (kādreiz asprātīgi!), un tiem, kuri kādu izšūpo, dāvināja olas. Nedrīkstēja šūpoles apturēt, citādāk lini labi neziedēs. Kaut gan sūpošanās ir pārsvarā auglības veicināšanas rituāls, arī ticēja: jo vairāk šūposies, jo mazāk visu gadu nāks miegs, un vasarā odi nekodīs!

Mūsu senči arī vēlējās aizsargāties pret putniem — ļaunuma simbolim, kuri izpostīja laukus, pārnesa slimības un draudēja lopus — ar rituālo putnu dzīšanu. Putnus aizdzina ar lielu troksni un dziedāšanu un no kalna augšas svieda zariņus mežā kliedzot: “Tiš mežā, prom mežā! No mājām ārā!” Ar putnu simbolisko dzīšanu, spēja arī aizdzīt visas raizes un visu nelabo. Bet, lai īpaši aizsargātu vistas no vanagiem, vajadzēja Lieldienu olu čaumalas izbērt caur vīrieša biksēm. Bija arī jānodrošina aizsardzība pret maģiskām radībām: sasienot krūmu zaru stakles sasēja ļauno raganu rīklītes, lai tās nespētu ļaunu runāt vai burt.

Pēc vairāku dienu svinībām, šupošanām un rituāliem, pienāca laiks atvadīties no Lieldienām ar dziesmu, un ļaudis solīja tās atkal mīļi sagaidīt nākamgad. Mūsu senču paražas nepieder senā pagātnē; viņu pamācības un tautas gudrība mums noder arī šodien. Lieldienu atiešana norāda pavasara pārējas perioda noslēgumu — nu gan ir jāķeras pie darba. Nokratām pēdējās nosalušās, sasmakušās enerģijas kripatas, lai atkūstam pilnībā. Kā neskaitāmas sēklas mūsu senču zemē un mūsu skaistās, spilgtās Lieldienu olas, mums ir jāpieņem izšķilšanās… tikai tad spēsim ieaicināt gaismu un ziedēt.

Lielā diena: swinging into spring

 

Spring is finally here, gracing us with the first eager blooms, resonant birdsong, and assuring warmth. In the sun’s returning light, it is time for the year’s awakening. 

Our pre-Christian ancestors celebrated this triumph of light over the course of 3 (or 4, depending on the year) days, to properly express their immense gratitude for the returning sun. Lielā diena, literally “the Great Day” celebrates sunlight finally becoming greater than darkness. The only other holiday to match the lengthy festivities of Lieldienas are Ziemassvētki (the Winter Solstice), and from our folk texts (dainas) we learn that their embodiments in lore are similarly parallel: where Ziemassvētki is personified as the arrival of four brothers, Lieldienas arrives as sisters. Personifying the celebrations allowed our ancestors to form a bridge between the ethereal, cosmic realm that belonged to deities with their own human realm, creating an experience that could be more deeply understood. These collectively imagined personifications always came bearing gifts (as good Latvian guests always do): the Lieldienas sisters brought eggs, breads, grasses, and flowers — figurative signs of spring that everyone happily received.

The time of the Equinox, like all Solar celebrations, is a moment imbued with folk magic. Our ancestors would wake with the sunrise on Lielā diena to wash their faces in a nearby stream, believing the water to be especially healing. When the early risers would return home, they would wake the late sleepers by gently spanking them with pussy willow branches, to guarantee they stay alert and healthy for the rest of the year. 

With everyone awake, it was time to eat. Unlike other seasonal celebrations, the most important meal of Lieldienas was breakfast. And though not the most abundant feast of the year, its elements were particularly symbolic. The table would be filled with round foods — eggs, breads, cheeses — emphasizing the sun’s return. The dainas about Lieldienas mention eggs being golden, silver, and white (dyeing them with onion skins arrived as a later tradition), further demonstrating their symbolism of the sun and a reminder that both the sun and eggs themselves hold the power of new life and fertility. Before everyone indulged, the hostess would divide the first egg into as many pieces as there were guests, so that everyone could share their first bite of the communal meal together. Even at today’s Lieldienas tables, be sure to remember the salt: anyone who eats their eggs without it is bound to tell lies all summer. And, while eating any other eggs, pay special attention to the way the shell peels off — if it peels easily, your linen will grow well this year! But be careful with the shell — if you accidentally trample any pieces, then your household will experience discord throughout the year.

A more playful conflict that many of us have participated in is the ritual of “egg wars,” where we use our chosen egg to fight our way around the table in an attempt to remain unbreakable. Our ancestors filled the days-long celebration with many games and activities, among them olu ripināšana: players take turns rolling their egg down a ramp — if your egg rolls into another egg in its path, you keep both. Whoever pockets the most eggs will have a lucky year!

Traditional Lieldienas, though arguably not as celebrated by modern Latvians to the extent that Jāņi (the Summer Solstice) is, are identified in the dainas as equal in importance to Ziemassvētki because of their significance to our pre-Christian Dievs. Our ancestors mapped their life’s stages onto their solar calendar, and believed that the deities’ symbolic life cycles mirrored their own. According to the dainas, Dievs was born during Ziemassvētki, and with the arrival of Spring, it was time to hang his cradle.

This sacred element was represented in our ancestors’ ritual of constructing a swing for Lieldienas, and the act of swinging replicated the divine signs of life they observed in the motion of the natural world: grasses swaying in the wind, the Sun’s eternal arcing path above them. Even today, by replicating this movement, we can harness this power of nature and its life-force, and invite abundance into our lives. For our agrarian ancestors, this was essential for their livelihoods. Just like the ritual of sledding during Meteņi, swinging during Lieldienas promised a fruitful harvest, healthy livestock, and a lucky year. The task of hanging the swing was therefore an honorable one, a job entrusted to those who could ensure it would swing safely and freely. The ideal spot would have been on top of a hill between two trees (given its proximity to the Sun), but the dainas mention other suitable spots like apple orchards. Just as they decorated their homes and themselves for celebrations, they also adorned the swing with ribbons, prievītes, and blooms. 

Once the swing had been prepared, everyone, regardless of their age, participated. In our ancestors’ days, this first spring gathering was the first opportunity people had to socialize with their larger community after the long, isolating winter. Meeting around the swing provided young people with the chance to seek out any prospective romances to pursue over the coming year. The larger group would sing about the person swinging, sometimes with clever banter, and the person pushing the swing would receive an egg in exchange for their work. It was important to let the swing stop on its own; forcefully stopping it would mean your linen wouldn’t grow well. Even though swinging was primarily a fertility ritual, it was also believed that the more and higher you swing, the less tired you would be that year — and, the fewer mosquitoes would bite you in the summer!

Another creature warded against during Lieldienas were birds, malevolent symbols that ravaged fields, carried diseases, and jeopardized livestock, which was achieved through the ritual of putnu dzīšana – banishing the birds. By causing lots of noise and commotion, and by launching branches into the woods yelling “Out of the house, and into the woods!” — you would not only banish the destructive birds, but also all negativity and anxieties. To specifically keep the hawks from snatching your chickens, you should pour the day’s eggshells through a man’s pant leg. To further ensure a positive year, take pieces of red yarn and tie the forked branches of bushes together — this effectively silences any malicious witches to keep them from cursing you.

After several days of swinging, celebrating, and protecting ourselves from a variety of misfortunes, the time comes to see Lieldienas off with songs, promising them a warm welcome when they return the following spring. These ancient traditions should not be relegated to the distant past; our ancestral wisdom and teachings can still find relevance for us now. The sisters’ departure marks this seasonal transition as complete, and now is the time to get to work. It is time to brush off any lingering stale frigidity and allow ourselves to fully thaw. Like the countless seeds sown in our ancestral land, or our beautiful, bright Lieldienas eggs, we must be willing to crack… only then can we welcome the light and commit to new growth. 

Resursi:

Latviešu gads, gadskārta un godi

Marģers un Māra Grīni (1983)

Latviešu sadzīves tradīcijas un godi 

Diāna Karaša (2010)

Senā gadskārta

Māra Šterna (1998)

Fotogrāfijas: 

Kristīne Putnis, 2019.g. vasaras 2×2 nometnē Kanādā. 

Tālāk skatīt:

https://www.youtube.com/watch?v=-H9VvFLW8CA (Kultūras un tautas mākslas centrs “Ritums”)

https://www.youtube.com/watch?v=abIIP0Pr4oQ
https://www.youtube.com/watch?v=sIh4sEXlNHk

(Folkloras kopa “Laiksne” & Rīgas Kultūras Centrs “Iļģuciems”)

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s