Īsas pārdomas par pagātni

Nākamais Vēja zvanu izdevums (kas būs pieējams ALJA Kongresā Čikāgā!) būs veltīts tieši pagātnei. Paldies Jānim Skrebelim par pārdomām par pagatni, lai paši varam iedziļināties pārdomās gatavojoties uz jauno Vēja zvanu izdevumu!

Kas ir pagātne? Neiedziļinoties pārāk filozofiskās pārdomās, droši vien lielākā daļa varam piekrist, ka pagātne ir viss, kas noticis līdz šim brīdim (par pagātnes skaidrojumu varētu runāt ilgi, bet tas nav šo pārdomu galvenais mērķis). Bet kā ar mūsu pārdomām par pagātni? Par kuru laika posmu domājam, kad pakļaujamies aicinājumam domāt par pagātni? Par cilvēces pirmsākumiem? Par savu bērnību? Vai par to, ko darījām vakar?

Personīgi, pirmās instinktīvās domas manus prāta ceļus noved pie bērnības: cik dzīve bija  vienkārša, cik pasaule bija vienkārša! Pieaugot bērnības atmiņas kļūst romantizētas un iegūst tādu kā zeltītu ietvaru, tāpēc lielākoties šo laika posmu atceramies kā bezrūpīgu un skaistu. Nereti, kad uznāk vājuma un drūmāku pārdomu brīži, kad dzīve šķiet pārāk sarežģīta, šaubu un problēmu pilna (man ir 24, un es “zinu” īstās dzīves problēmas), uznāk vēlme atkal būt atpakaļ šajā (šķietami) bezrūpīgajā dzīves posmā.

Mēs mēdzam glorificēt pagātni un laikus, kas piedzīvoti – mūsu atmiņas izdzēš daļu no informācijas un paspilgtina atsevišķus emocionālus pārdzīvojumus (gaišus notikumus atceramies daudz priecīgākus, kamēr drūmos brīžus kā sāpīgākos dzīvē). Un tas notiek ne tikai ar mūsu personīgajām atmiņām – bieži dzirdam sentimentu, cik agrāk zāle bija zaļāka, debesis zilākas un dzīve labāka. Par šo sentimentu man pirms pāris nedēļām atgādināja dzirdētais “Rīgas konferencē”, kad Vaira Vīķe – Freiberga komentēja izteikumus par mūsdienu politisko situāciju un ilgām pēc (kaut kad esoša) zelta laikmeta politikā. Viņa minēja,  ka šādi komentāri vairāk atgādina grieķu mītus par šo zelta laikmetu, kad cilvēki agrāk bija skaistāki, labāki, gudrāki utt. un ka tagad mēs esam tikai un vienīgi pasliktinājušies, mums trūkst vērtību, morāles utt. Jāatzīst, ka iedzīvoties šādā sentimentā ir visai viegli, jo ir ērti ieņemt pozīciju, ka tagad viss ir slikti un ka agrāk viss bija labāk. Daudz grūtāk ir iedziļināties un saprast katras situācijas apstākļus un kontekstu, kas bieži vien atver acis un liek saprast, ka šie “zelta laiki” tik zeltīti nemaz nav bijuši.

Manuprāt, ir vērtīgi pagātni neaizmirst, bet tajā pašā laikā nevajag dzīvot pagātnē. Pagātne ir jāpatur prātā, no tās ir jāmācās, jo tikai skatoties atpakaļ mēs varam būvēt jēdzīgu un cerīgu nākotni. Tāpat kā metot šķēpu, ir jāatliecas atpakaļ, lai tas aizlidotu tālāk un augstāk. Tikai jāatceras – nevar tikai atvēzēties – ir arī jāmet! Pagātnes pieredze nekam neder, ja tikai dzīvojam atmiņās un gremdējamies pārdomās, cik labi bija agrāk. Bet, ja uzkrāto bagāžu liekam lietā, ja izvērtējam pagātnē pieļautās kļūdas, mācāmies no tām un balstām savus lēmumus ne tikai savā, bet arī citu pieredzē, tad ir cerība, ka pasauli padarīsim labāku un priecīgāku ne tikai sev, bet arī saviem tuvajiem, mīļajiem un plašākai kopienai!

JJ

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s