Šovasar, Latvijā man bija tāds interesants piedzīvojums. Es biju izjutusi tik lielu prieku, ka varēju satikties ar Latvijas jauniešiem un justies ērti. Man likās tas bija tamdēļ, ka mūs saista viena īpaša lieta – mūsu latvietība. Tad, viss kas mainījās. Man pēkšņi šī kopējā sajūta bija aizliegta. Sarunas pārvērtās kad man kāds Latvijas jaunietis mēģināja iestāstīt, ka mēs ārzemes jaunieši neesam “īstie” latvieši. Es sēdēju šokā. Man radās tāda sujūta, ka kāds man izrāva sirdi! Visu savu mūžu mana ģimene, skolotāji un vadītāji bija iestāstījuši tikai to, ka esmu latviete. Es ne mūžām to neapšaubiju.
Kā kāds varētu izteikties, ka neesmu īsta latviete? Tādēļ, ka mani vecveckāki atstāja savu Tēvuzemi tumšā laikā? Tāpēc, ka mana ģimene nav Latvijā? Jo es tur nedzimu? Ka es ikkatru dienu nesvin savu brīvību runājot latviski un baudot kūltūru? Es strīdējos ka, maniem vecvecākiem tajā punktā rūpēja ģimenes drošība, un bija skaidrs, ka jābēg. Viņi nekad neiedomājās, ka viņi neatgrieztos dzīvot tēvuzemē. Dzīve ritēja uz priekšu un viņi atradās tālu no mājām lai izdevīgi atgriezties. Tas nebija viegli. Trimdas latvieši negribēja aizsviest prom savu identitāti. Viņi neasimilējās tā kā citi. Viņi cīnījās lai saudzētu valodu un kūltūru. Un man? Man nebīja lemts uzaugt Latvijā. Es saprotu, ka ikkatram cilvēkam, latvietībai ir cita nozīmē. Bet savā sirdī es ticu, ka pilnā nozīmē esmu “īstā latviete.”
Lai gan šis piedzīvojums man tajā mirklī sasāpināja, es tagad labāk saprotu, ka tas bija svarīgi lai kāds man tā izaicina. Tas lika man dziļi pārdomāt savu latvisko identitāti un dvēseli, un cik svarīgi tas ir lai turpināt to kultivēt pate uz savu roku.
Tagad padomājiet – vai jums būt ko strīdēties, ja kāds jums mēģināt iestāstīt ka jūs nēesat īstais latvietis? Noteikti varētu kaut ko piebilst par mūsu latviešu asinīm, cīņām trimdā, bagātām mācībām, vai diplomu saņemšanu, bet tas ir tagad jau viss pagātnē. Ko jūs varētu pierādīt par jūs darbību tagādnē? Vai jūs vel cīnaties lai uzturētu savu valodu, kūltūru, savu latvietību?
-Ilze Vizule
aljazinas.com 
Tie, kas šos dvēseles jautājumus uzjundīja ir garā nabadzīgi un paši parasti neatvērti pasaulei – kā tu apte! Bieži tā Rīgā runā arī par latgaļiem vai līviem. Nepārdzīvo un neņem galvā!
Kad izlēmu un pieņemu es biju unikāls, cilvēks kas varēja dzīvot starp tām divām kultūrām, tad man nāca miers prātā un sirdī. Mums, tie kas uzauga ārpus Latvijas, ir unikāla un spēcīga iespēja dzīvot un strādāt starp valstīm, kontinentiem. Mums ir iespējas kam citiem nav, mēs varam pārskatit situāciju no pagalmas, un skaidrā valodā pārslēgties no vienu uz otru. Kad es apjēdzos man bija šitas spēks, mazie cilvēciņi kas dzīvo ar greizsirdību man vairs nekaitē. Es esmu cilvēks vispirms, daļu no vides, un mans darbs ir būt izpalīdzīgs un mīļš citiem. Neviens nevar atņemt tavu latvietību, tā pat kā neviens nevar atņemt tavu cilvēcību ja tu to neatļauj. Bet izņemot viss šo, es savos ceļojumos satiku daudz vairāk cilvēkus kas bija priecīgi pārsteigti cik labi mana valoda ir, un lepni ka latvieši arpus Latvijas vēl uztur mūsu kultūru. Turies pie labiem cilvēkiem un dzīve būs sekmīgāka.
Vienmēr būs tādi cilvēki kas izaicina šādu situāciju … Vājš ir cilvēks kas pazemina citus, lai paaugstināt sevi.
Bez šaubām esam, un vienmēr būsim Latviešu tautieši ja runājam Latviski un uzturam savu kultūru ārpus Latvijas.
Pats galvenais ir, ka pastāv apziņa, ka esi latviete/latvietis. Tie kuri dzimuši un auguši LV nebūt nav visi latvieši…ir poļi, čigāni, krievi, lietuvieši, igauņi un citas izcelmes cilvēki kuri arī dzimst LV daždažādu iemeslu dēļ. Tomēr latviešu tauta ir piedzīvojusi briesmu lietas savā mazajā LV un jautājums cik ilgi var uzturēties ārpus Latvijas un uzturēt savu latvietību un apziņu, ka esi latvietis nevis amerikānis vai kanādietis vai kas cits. It īpaši tagad,kad var uz Latviju braukt jebkurš. Ārzemju izcelmes latviešiem tā ir bijusi mūžīgā cīņa – proti, uzturēt savu “latvisko es” savās mītņu zemēs cīnoties pret assimilāciju, jauktām laulībām, valodas un Latvijas vēstures neziņu, angļu valodas jūru, kultūras trūkumu un ārzemju draugu spiedienu. Bet latvietība nevar tikai būt “weekend warrior” statusā. Tur tam jābūt kaut kas vairāk. Mazai tautai jābūt vēl dedzīgākai nekā lielajai lai zeltu un plauktu un latviešu gadījumā neizmirtu vai neassimilētos. Latvijai vajag katru labvēlīgu dveseli kam paīstam rūp latviešu nākotne ne tikai vārdos bet arī darbos. Un, ja jums ir labas idejas un zināšanas un pieredze un vēlme palīdzēt Latvijai izaugt un celt labklājības līmeni, brauc tik šurp !
SkaistI pateikts! Latviete sirdī no piedzimšanas līdz mūža galam
Mila Ilze!
Es vienu gadu maciju, jeb pareizak butu teikt, palidzeju macit laviesu valodu Kalamazoo latviesu skolina. Starp citu tu ari tur biji ka skolniece.
Es “atbegu” uz Amerikas Savienotajam Valstim no Latvijas 1999.gada. Atbegu, jo mekleju dzivi kur man nebutu jadzivo bada, jeb jabeda par jumtu virs galvas.
Amerika man ir devusi daudz, par ko es esmu loti pateiciga, bet sirdi es esmu tikai latviete.
Man ir loti zel ka tev bija japiedzivo tads komentars jeb uzskats. Kad ierados saja zeme, es biju parsteigta par latviesu patriotismu. Latvija es to tik stipri izjutu vienigi dziesmu un deju svetkos. Bet seit, latviesi lepojas par tautibu ikdiena. Man reizem bija kauns, jo kaut runaju un rakstu latviski labak, es nekad lidz sim nebiju ieinteresta latvijas vesture un tradicijas tik dzili ka latviesi saij pus okeanam. Nenoverteju savas saknes lidz bridim kad pametu Latviju.
Es gandriz gribetu deret ka tava sirds un lepnums but latvietei ir daudz dzilaks ka tai personai kas tev meginaja iestastit citadi! Nelauj tam tevi aizskart!
Cik daudzi latviesi sodien izcelo uz Iriju un citam Eiropas valstim!? Vai tas nejega ari tos sauks par nelatviesiem?!
Kristine
Es dzīvoju Latvijā tagad jau 9 gadus. Gāju latviešu sestdienas skolā, Beverīnā, Garezerā un MLĢ. Visu laiku domājot ka esmu latvietis. Bet dzīvojot te, sapratu ka tomēr esmu amērikāns. Man vienkārši nav bijis līdzīgas dzīves piedzīvojumi un audzināšana. Par to es nebēdājos. Vēl var mīlēt Latviju, latviešu valodu, kultūru utt.. Bet tomēr es sevi dēvē kā amērikāns ar latviešu izcelsmi. Un tas ir pavisam OK.
Jā, bet “tēvuzemē” Tev nav valodas brīvība. Bieži vien ir prieks, kad sabiedriskajā transportā vai uz ielas dzirdi latviešu valodu. Ir prieks, ka krievu babuškas runā ar Tevi latviski.
Ilze, domāju, ka šādus vārdus par “īsto” un “neīsto” latvietību var izteikt tikai sekls cilvēks, vai arī tāds, kam izmisīgi (un agresīvi) kaut kas ir jāaizstāv. Domāju, ka t.s. vecās trimdas latvieši un nākamās paaudzes ir tik dziļi apguvuši tradīcijas, ka šajā ziņā ir pat “īstāki” par lielāko daļu tiem, kas dzīvo Latvijā, īpaši jau šībrīža jauniešiem. Pati esmu saskārusies ar piezīmēm no draugiem un paziņām, ka esmu “nodevēja, emigrante”, jo dzīvesbiedra dēļ pārcēlos uz citu Eiropas valsti salīdzinoši nesen. Vienmēr jau atradīsies kaut kas, par ko piekasīties un pārmest. Žēl. Arī savas jaunās mītnes valsts latviešu organizācijā diemžēl redzu daudz kašķu un nesaprašanās.
Tu esi tas par ko Tu sevi uztver un uzskati ,neatkarígi no tá ko saka vai uzskata citi ,Un neviens, dzirdi , neviens nespéj Tev atņemt Tev tavu iekšējo piederības pārliecību .
Ilze, Inguna!
Jā; katram pašam ir jāzina, kas ir. Ko cits saka, tas neko nemaina.
Latvietibu jau ar centimetriem neizmerisi – ta sajuta, kas ir Tava sirdi, ta ari ir ta pareiza. Un to citiem nezinat – tikai Tev pasai. (:-)) Lai veicas.
Par so var daudz runat.
Man personigi ir bijusas kadi tris momenti, kad es jutos totali latviska – vairak ne ka vietejie tevzemee
Un ja kadam ir interese, es tos varetu norakstit.
Un ari, gribu ari minet ka latviesi Latvijaa ir ietekmeti ar padomju / krievu domasanu un pat akcentu
Nav viss tik melns vai balts ka izliekas.
Esmu latviete.punkts.