2×2 Nometne

livas-pardomas-pec-2x2-33.jpg

Esmu tikko ieradusies atpakaļ mājās no 2×2 semināra, un nezinu, ko domāt, ko darīt. Braucot tramvajā uz Mežaparku, es klausījos mūziku savā telefonā, un sāka skanēt kora dziesma “Dod dieviņi”. Nevarēju slēpt savas asaras no pārējiem tramvaja pasažieriem. Kad bija laiks izkāpt no tramvaja un iet mājās, manas asaras kļuva par skaļu, nesmuku raudāšanu.

2×2 ietekmē visus dalībniekus neizsakāmi daudzos veidos; tas mums iedod iespēju veidot jaunas draudzības, dalīties domās par Latviju un pasauli, un protams, baudīt mūsu latvietību. Bet ko 2×2 mums atstāja, kad seminārs beidzās? Vai 2×2 ir viena nedēļa pavadīta paradīzē, vai kaut kas vēl? Vai 2×2 mainīs manu vasaru vai manu mūžu? Ārpus brīnišķīgiem jauniem draugiem, 2×2 mani atsāj ar domām – ar dziļām domām, kuras es pate pilnīgi nevaru saprast. Būdama latviete no Kanādas, latvietība ir svarīgākā lieta manā dzīvē. Tā ir visskaistākā lieta manā dzīvē. Bet tā ir arī visgrūtākā lieta manā dzīvē un vissāpīgākā lieta manā dzīvē. Man sāp, jo mani vecvecāki bija spiesti atsāt šo zemi. Man sāp, jo latvieši ir cietuši tik daudz. Man arī sāp, jo es pate nezinu ko darīt. Es jūtu lielu pienākumu pret Latviju, latviešu kultūru un arī sevi. Bet dzīve nav vienkārša; nav viegli pamest mājas Kanādā, pamest jau sākto izglītību un kanādiešu draugus. Latvijā dzīve ir reizē tik pazīstama un tik sveša. Ja otrais pasaules karš nebūtu izpostījis manas ģimenes dzīvi Latvijā, es šeit būtu dzimusi. Es arī būtu galīgi cits cilvēks, ar citām pieredzēm un citām pasaules saprašanām.

Es raudāju tramvajā, jo nezināju, ko domāt. Nezināju, kā turpināt šo latvietības ceļu. Vai es to turpināšu dzīvojot Kanādā, apciemojot šo apburamo zemi ik pa dažiem gadiem, un nekad nesaucot Latviju par savām īstām mājām? Vai mani bērni dzims Kanādā? Vai Kanādas latviešu sabiedrība spēs pastāvēt līdz tam laikam? Tagad, kad esmu sākusi savu izglītības ceļu, es jūtos it kā dzīves ritenis ir sācis griezties, un nezinu, kad man būs iespēja nonākt Latvijā. Tā doma mani tā sabaida, bet zinu, ka neesmu vienīgā, kas šādi jūtas. Šobrīd, sēžot pie datora, esmu nolēmusi tās bailes pārvērst par iedvesmu. Es nezinu, kur mans latvietības ceļš mani vedīs. Es nezinu, ja man kādreiz būs lemts dzīvot Latvijā. Bet es zinu, ka es varu darīt visu iespējamo, lai vairotu latvietību. Lai iemācītu cilvēkiem tautas dziesmu brīnumus, tautas deju lepnumu un folkloras svētumu. Latvija ir mūsu zeme, un tā ir tik īpaša. Tā ir dārga un tā ir pirkta ar asinīm. Tās asinis nebūs par veltu, jo es zinu, ka katrs 2×2 dalībnieks ir spējīgs mainīt pasauli. Viņš ir spējīgs iedvesmot latviešus būt brīvākiem, atvērtākiem un lepnākiem.

Kā Latvijas jauniešu paaudzei, mums ir pienākums latviešu sabiedrībai gan Latvijā, gan ārzemēs. Ņemsim 2×2 līdzi savā sirdī katru dienu. Barosim to 2×2 dzirkstelīti līdz tam, ka tā kļūst par liesmu, kas nevar izdegt. Latvijas nākotne ir mūsu rokās un man nav šaubu, ka 2×2 jaunieši būs tās nākotnes veidotāji. Paldies visiem par 2×2 draudzībām, pārrunām un gaisotni. Mēs ikkatrs esam 2×2, Latvija un nākotne.

 

-Līva Zemīte

 

 

Advertisements

One comment

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s