Ceļojumi pa Latviju – Stāsti no Praktikantiem

Ciemošanās Kūldīgā un Liepājā

Kad pavadi vasaru Latvijā, nevar palikt vienā vietā. Tātad, kad ir iespeja ceļot uz citām pilsētām, to ir jāizbauda! Tik cik brīnišķīgi Rīga ir, citās pilsētās ir tik pat daudz ko redzēt un piedzīvot. Es, Lija Krieva, kopā ar Lāru Robežnieci un Māru Ģiģu, noīrējām auto un devāmies ceļā uz Latvijas rietumiem. Pirmā pietura bija Kuldīga! Pastaigājām ap pilsētu līdz Ventas Rumbai. Tur paplunčājamies! Palikām pa nakti laukos, ‘Amatnieku brīvdienas mājā,’ ārpus Kuldīgas centra. Pavadījām lielāko daļu vakaru skrējot turp un atpakaļ no pirtis uz dīķa (tas ir parasts notikums laukos). Kuldīga ir tik pievilcīga pilsētiņa – atstāt negribējām! Bet, tomēr, turpinājām tālāk uz Liepāju.

Tur mums sagaidīja Māras radi, kuri laipni piedāvāja gultas vietas mums visām uz vienu nakti. Gan nevarējām vienā dienā visu redzēt, bet paspējām cik vien daudz varējām. Redzējām “Lielo Dzintaru” (sagaidījām lielo dzintaru gabalu, bet īstenībā tā bija jaunā koncerta zāle, dzintaru krāsā!), Karosta cietumu, Ziemeļfortus, “Pūt Vējiņi” skulptūru, un stadionu “Daugava.” Arī pavadījām laiku jūrmalā, kur vējš stingri purināja mūsus matus…tiešām ir iemeslis kāpēc Liepāja ir iesaukta “pilsēta kurā piedzimst vējš!”  Protams arī ciemojamies Liepājas olimpiskajā centrā un Kristapa Porzinga jaunā ziedotā laukumā! Baigi kruts!

-Lija Krievs

 


 

Saulgrieži Papē

13458740_10208694912546366_8129608873642476253_o.jpg

“Sākumā Dievs radīja divas saules.

Vienai cilvēki ļoti iepatikās,

gribējās tikt tuvāk,bet – kā gadījās, kā ne – iekrita jūrā.

Sasprāga gabalu gabalos, kļuva par dzintaru.

Bet rudenī, ziema, agri pavasarī,

kad cilvēki sāk ilgoties spēka un saules,

dzintars pēc vētrām atkal nāk tuvāk.

Citi savu gabaliņu saules atrod izskalotu krastā,

drosmīgākie brien tam pretī un ķer tieši jūrā.”

-Anonīms
Šovasaru es, Laila Birznieks svinēju Saulgriežus Papē, (Liepājas un Rucavas apkārtnē) pie Baltijas jūras ar Brīvdabas muzēja darbiniekiem. Senos laikos, cilvēki ticēja ka dzintars nāk no saules. Noskatoties saules rietu to vakaru, es varēju saprast kāpēc viņi reiz šo ticēja. Tiešām izskatījās kā saulīte mirdzēja kā dzintars un jūra kā sudrabs. Bez šaubām, tas bija visskaistākais skats ko mūžā esmu piedzīvojusi. Šī bija mana pirmā reize Latvijā, un skatoties saules rietu, bija tāda neticama sajūta, ka man ir piederība šai tautai un zemei. Interesantā kārtā, nedēļu vēlāk, man ienāca pratā ka mana ģimeņe reiz dzīvoja tajā paša rajonā, Kurzemē. Varbūt šis bija kāpēc es arī izjūtu dziļāku pievienojumi tai vietai. Vispār, Saulgriežu svētki bija vienreizēji. Sakumā mēs pinām vainagus no visskaistākiem lauku ziediem. Sekoja tradiciījas:  dziedot līgo dziesmas, ēdot visādus tautiskos latviešu ēdienus, dzerot pašdarinātu medalus, un ejot rotaļās . Šis piedzīvojums bija neaizmirstams! Tajā vakarā, kad stāvēju jūrā, visgarākajā dienā gadā, es izjutu mieru.

-Laila Birznieks

 


 

Nogale Vecpiebalgā un Gaujas Nacionālā Parkā

13495176_1123179164407044_8290674286436202425_n.jpg

Dzīvojot Latvijā, nedēļas nogalēs mēdz braukt uz laukiem, īpaši ja nedēļas nogalei var pieskaitīt divas brīvdienas Jāņiem. Maršruts bija tāds: pirmajā vakarā nosvinēt Līgo svētkus Vecpiebalgā, tad Jāņu dienā doties tālāk uz Gaujas nacionālo parku un tur pavadīt vakaru telšojot Žagarkalna kempinga vietā, un nākamajā rītā doties atpakaļ uz Rīgu. Mēs septiņas meitenes sākām ceļu ceturtdienas agrā pēcpusdienā, Līgo vakarā. Saņēmām izīrētās mašīnas, piestājāmies Rimi lielveikalā iegādāties našķus un devāmies ceļā. Drīz vien ceļmalā bija skats uz mežu un katrā kilometrā vismaz viena puķu pārdevēju mašīna kur tirgoja gan Jāņu zāles gan jau uzpītus vainagus. Mums sanāca divas reizes piestāties, jo pirmiem tirgotājiem vispār nepietika ziedu mums visām. Pie otrajiem nopirkām ziedu buķetus un brauciena galā pašas uzpinām vainagus.

Mūsu gala punkts tam vakaram bija Līgo festivāls Vecpiebalgā, kur Alauksta ezera krastmalā bija uzstādīta telšu pilsētiņa un estrādē vairākas grupas spēlēja ‘tradicionālu’ latviešu mūziku, vai kā to var uzskatīt no trimdas latviešu perspektīva—‘Latvijas kultūras daļu, kas nav paspējusi nokļūt uz otro okeāna pusi’. Kad ieradāmies pasākuma auto novietošanas laukumā, septiņas meitenes ar tīrām, jaunām, īrētām mašīnām un ļoti īpašu akcentu, varējām tūlīt manīt ka mūs kaut kas atšķir no vietējiem iedzīvotājiem. Bija tāda sajūta, ka visi uz mums skatijās it kā mums būtu divas galvas. Nolēmām, ka mēs tomēr paliktu nosvinēt svētkus un nelaistu šai sajūtai mūs iespaidot. Mēs uzcēlām teltis, paēdām Jāņu sieru un pīrāgus, un devāmies uz estrādes zonu baudīt svētkus.

Vēlāk vakarā aizgājām mazliet tālāk no estrādes, uz Alauksta ezera krastu un saulrietā dziedājām tautas dziesmas. Pat ja jau biju pavadījusi gandrīz mēnesi Latvijā, man vēl ar vien apbrīnoja tas, ka vēl saule nebija norietējusi desmitos vakarā. Piedzīvojot šo visilgāko dienas gaismu, un atceroties manu ceļojumu uz Latviju aizpagājušajā decembrī, es beidzot sapratu kāpēc šie svētki bija tik nozīmīgi mūsu senčiem. Šajā brīdī jutu pilnīgu sirdsmieru, starp labām draudzenēm Latvijas skaistajā dabā- pat neievēroju skaļo estrādes mūziku.

13508846_1123179677740326_186377336624554512_n.jpg

Rītu sagaidijām nemanoti, gan jo mums gāja jautri dejojot, gan jo saule leca tik agrā stundā. Arī palīdzēja tas, ka debesis nekad pilnīgi neaptumsa. Tad pilnā dienas gaismā aizstaigājām uz teltīm gulēt lai būtu spēks tās dienas ceļojumam. Vēlā rīta pusē papeldējām ezerā, paēdām brokastis un novācām teltis uz nākamo ceļojumu.

Pa ceļam piestājāmies ieēst pusdienas, klasiskā latviešu gaumē- gan auksto biešu zupu, gan karbonādi un kartupeļus. Drīz jau atradām Žagarkalna kempinga vietu, kas atradās Gaujas nacionālā parkā un bija netālu no Cēsīm. Tur pašā Gaujas krastā sev iekārtojām teltis. Pēcpusdienu pavadījām peldot Gaujā un staigājot pa parka takām. Valdīja pilnīgs dabas miers. Beidzot pašas varējām izprast kāpēc latviešiem ir tik daudz tautas dziesmu par dabu. Lai gan daudz mācijāmies latviešu skolā par mūsu senčiem un tautas dārgumiem, mēs nespējām izprast to vērtību tikai dzirdot no pieaugušiem, ka tie esot svarīgi.

Vakarā ugunskurā uzcepām saucamās ‘mednieku vakariņas’ ko iemācijāmies gatavot skautos un gaidās. Kopā padziedājām, pasmējāmies, sitām odus kas mūs nelika mierā. Nākamajā rītā devāmies atpakaļ uz pilsētas dzīves ritmu Rīgā.

-Māra Ģiga

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s